Pirms nedaudz vairāk kā 45 gadiem Bauskas rajonā risinājās notikumi, par kuriem oficiālā padomju propaganda – masu saziņas līdzekļi – klusēja, jo padomju valstī tādas lietas «vienkārši nevarēja notikt».
Pirms nedaudz vairāk kā 45 gadiem Bauskas rajonā risinājās notikumi, par kuriem oficiālā padomju propaganda – masu saziņas līdzekļi – klusēja, jo padomju valstī tādas lietas “vienkārši nevarēja notikt”.
Streiks – kapitālismam raksturīga parādība
1960. gada 19. un 20. maijā darbā neizgāja 76 Bauskas rajona Rūpkombināta Vecsaules kūdras iecirkņa strādnieki, kas protestēja pret augstajām izstrādes normām, necilvēciskajiem darba apstākļiem un priekšniecības patvaļu. Mūsdienās šādu parādību sauktu vienkāršā un visiem saprotamā vārdā “streiks”. Taču padomju zemē – strādnieku valstī – “nekas tāds notikt nevar”.
“Lielajā padomju enciklopēdijā” varam lasīt, ka streiks ir viena no klasiskākajām proletariāta (strādnieku) cīņas formām kapitālistiskajā pasaulē.
“Neiziešanas darbā” iemesli
Ziņas par šo ārkārtas situāciju sasniedza Latvijas Komunistiskās partijas vadību – tās Centrālo komiteju (turpmāk tekstā – LKP CK). 1960. gada 31. maija sēdē tika pieņemts lēmums, kuru parakstīja un ar LKP CK zīmogu apstiprināja LKP CK sekretārs Arvīds Pelše.
LKP CK biroja sēdes gaita, kuras protokols glabājas LKP CK arhīva sevišķajā (kādreiz stingri slepenajā) mapē, atklāj “strādnieku grupas neiziešanas darbā” (tā protokolā tiek saukts minētais notikums) apstākļus.
Bauskas rajona Rūpkombināta vadības nolaidības dēļ 1960. gada pavasarī Vecsaules kūdras iecirknis bija pilnīgi negatavs sezonai. Nekas nebija darīts normālu darba apstākļu radīšanā. Iecirknī nebija ēdnīcas, nebija dzeramā ūdens, trūka speciālo apģērbu, nebija medpunkta un medicīniskās apkalpošanas. Aprēķinot jaunās sezonas izstrādes normas, tās bija noteiktas nepamatoti augstas. Tas radīja zemu strādājošo izpeļņu 1960. gada sezonas sākumā. Nosakot jaunās normas, Rūpkombināta vadība par pamatu ņēma iepriekšējā gada sezonas izstrādes, bet neņēma vērā to, ka 1959. gadā administratīvā veidā, pārkāpjot darba likumdošanu, kūdras purva strādnieki bija spiesti strādāt 10 – 12 stundu maiņā un arī brīvdienās. Turklāt Vecsaules kūdras iecirknī 1959. gadā bija notikuši izstrādes pierakstījumi, kas neatbilda reālai situācijai.
Vecsaules kūdras iecirkņa strādnieki jau 1960. gada 10. maija sapulcē izvirzīja savas prasības, kuras pilnībā noraidīja Bauskas rajona Rūpkombināta direktors Eduards Zariņš, teikdams, ja kāds negrib strādāt, var aiziet no darba un meklēt sev citu darbavietu. Strādājošajiem cits nekas neatlika kā atteikties iziet darbā.
Nostājas strādājošo pusē
Visus šos apstākļus konstatēja LKP CK birojs un nostājās strādājošo pusē, jo streikojošie izvirzīja tikai ekonomiska (ne politiska) rakstura prasības.
Latvijas Komunistiskās partijas vadība atzina, ka vietējās partijas pirmorganizācijas un arodbiedrības pārāk vāji ir reaģējušas uz notiekošo šajā kūdras iecirknī un nav aizstāvējušas strādājošo intereses. Savu tiesu vainas bija jāuzņemas arī Bauskas rajona partijas komitejai, kā arī Latvijas PSR Tautsaimniecības padomes vietējās rūpniecības pārvaldei, kas, zinot par nelabvēlīgo situāciju, neko nedarīja strādājošo interešu aizsardzībā un jauno izstrādes normu sagatavošanas un ieviešanas kontrolē. LKP CK birojs konstatēja visu līmeņu attiecīgo institūciju vadošo amatpersonu atrautību no strādnieku vides, kas padomju valstī nav pieļaujams, tāpēc sekoja sankcijas.
Ar LKP CK biroja lēmumu par neapmierinošu Bauskas rajona Rūpkombināta vadības kontroli, LKP Bauskas rajona komitejas 1. sekretārs Elmārs Timpa saņēma aizrādījumu, bet LKP Bauskas rajona komitejas sekretārs Jānis Kalniņš – rājienu ar ierakstu personas uzskaites kartiņā. Visaugstākos sodus saņēma Rūpkombināta direktors E. Zariņš. Viņu atbrīvoja gan no ieņemamā amata, gan arī sodīja ar augstāko partijas sodu – izslēgšanu no Padomju Savienības Komunistiskās partijas, kuras biedrs viņš bija kopš 1932. gada. Aizrādījumu par paviršu kontroli pār jauno izstrādes normu sagatavošanu un samierniecisko attieksmi pret Rūpkombināta vadības nepareizu rīcību saņēma arī Latvijas PSR Tautsaimniecības padomes vietējās rūpniecības pārvaldes priekšnieks Pēteris Ezeriņš.
Ar šo pašu lēmumu visām minētajām personām (izņemot E. Zariņu, kuru atbrīvoja no amata) uzdeva par pienākumu sakārtot Vecsaules kūdras iecirkņa darbu un uzlabot strādnieku darba un sadzīves apstākļus. Tas tika izdarīts līdz 1960. gada 10. jūnijam, kad LKP CK biroja sēdē tika uzklausīts situācijas novērtējuma ziņojums.
Notikušais, kā jau minēju sākumā, sabiedrībā rezonansi neguva, jo tas tika noklusēts. taču ar stingri slepeno (tā rakstīts rezolūcijā) LKP CK biroja lēmumu tika iepazīstināti visi LKP pilsētu un rajonu komiteju sekretāri (A. Pelšes rezolūcija uz lēmuma), lai netiktu pieļauta tamlīdzīgu notikumu attīstība.
