Piederība Budbergai un Brunavas pagastam piektdien, 13. jūlijā, saveda kopā daudz vietējo iedzīvotāju un arī ļaudis, kuriem dzīves gaitas aizvijušās projām no dzimtās puses.
Piederība Budbergai un Brunavas pagastam piektdien, 13. jūlijā, saveda kopā daudz vietējo iedzīvotāju un arī ļaudis, kuriem dzīves gaitas aizvijušās projām no dzimtās puses.
Ar pagasta pašvaldības atbalstu organizētajā sarīkojumā «Budberga laikmetu griežos», kas notika Mēmeles krastā, vecajā parkā, raisījās atmiņas no sendienām līdz jaunā gadsimta sākumam.
Laika zīmes kokos
Budberga un parks ir piedzīvojis visu ko. Uzplaukuma laiku, kad skaistā, klasicisma stila ēka bija sabiedrības pulcēšanās vieta. Arī Otro pasaules karu, kad bumbas sprādziens sapostīja stalto celtni un tā pārvērtās drupās, kas nezinātājam vairs pat nav pamanāmas. Taču parkā kuplo četri piemiņas ozoli, kas stādīti 1936. gadā. Cerams, tikpat labi ieaugs arī tie, kas dēstīti 2001. gada 13. jūlijā. Ar lielu rūpību kociņus zemē lika Latvijas eksprezidents Guntis Ulmanis, Sibīrijas izsūtījumu pārdzīvojušie brāļi Šalti, dzejnieks Imants Ziedonis un aktrise Ausma Kantāne, Mārtiņš Rītiņš un viņa māte Hermīne, vietējie iedzīvotāji un pašvaldības deputāti.
Interesants fakts: Latvijas pirmās brīvvalsts laikā bija paredzēts, ka Budbergas parkā ozolu iestādīs prezidents Kārlis Ulmanis. Viņš to neizdarīja, tādēļ svētkos bija aicināts viņa brāļa mazdēls Guntis Ulmanis, Latvijas otrās brīvvalsts prezidents. Viņa stādītais ozols būs piemiņas zīme mūsu valsts vēsturē divām tik nozīmīgām personībām.
1946. gadā vietējie patriotiski noskaņoti jaunieši pirms valsts svētkiem, 18. novembrī, parka eglē bija uzvilkuši sarkanbaltsarkano karogu. Tagadējais jelgavnieks Ēriks Narkēvics atcerējās, kā padomju varas pārstāvji pūlējušies noņemt brīvās Latvijas simbolu. Šaujot uz mastu, tas neizdevies. Zāģējot egli, tā aizķērusies blakus stāvošajā «māsā», tā savukārt uzgāzusies trešajai eglei…
Atmiņas ar prieka un sāpju asarām
Budberga ir dzimtā vieta Hermīnei Rītiņai, populārā pavārmākslinieka Mārtiņa Rītiņa mātei. Šogad viņa atgriežas Latvijā pavisam pēc daudziem Anglijā nodzīvotiem gadiem. Viņas ieskats dzimtas dzīves gājumā raksturoja klaida latviešu grūtības. Pirmie dzimtenes apciemojumi likuši ritēt prieka un arī… sāpju asarām. Tik daudz kas bija mainījies uz slikto pusi. Taču Rītiņi jūtas piederīgi Budbergai un to apmeklē, tāpat kā citi budberģieši. Katru tā saista citādāk – ar senču auru, ar jaukiem dabas stūrīšiem, ar dievnamiem un tajos saņemto svētību, ar tuviem cilvēkiem.
Svētku noskaņu raisīja Grenctāles jauktā kora skandētās dziesmas, Mežgaļu pamatskolas bērnu deju kopu uzstāšanās, vietējo dārzkopju audzēto liliju izstāde. Arī grāvmalas bija izpļautas un cītīgāk sakopta pagasta teritorija.
Gaidīs turpinājumu
Sarīkojuma vadītāja un scenārija autore, pensionēta skolotāja budberģiete Laimdota Mustermane, «Bauskas Dzīvei» atzinās: «Uztraukums bija liels, bet esmu gandarīta, ka vecajā parkā pulcējās tik daudz brunaviešu. Arī tādi, kuri par sarīkojumu uzzināja avīžu un radio ziņās. Nezinu gan, vai vēlreiz apņemšos vadīt šādus svētkus. Vajadzēja pārlūkot garu laika posmu un domās pārdzīvot traģiskus notikumus – karus un izsūtījuma gadus. Tas man prasīja daudz spēka un nervu enerģijas. Neatteikšos arī turpmāk palīdzēt kultūras darba organizatorei Dzintrai Simonaitei. Tā bija viņas ideja – sarīkot novadnieku tikšanos Budbergas parkā.»
Vācot informāciju un veidojot scenāriju, skolotāja L. Mustermane apjautusi, cik maz vietējie iedzīvotāji zina par dzimto pusi. Viņa uzskata, ka iesāktais darbs ir jāturpina, jo «viss vēl var notikt, kamēr mēs esam». Budbergā notikušais droši vien gūs atspulgu Imanta Ziedoņa grāmatā par Zemgali, kuru viņš turpina apceļot un bijis negaidīts viesis arī Bauskas rajona lauku sētās.
Sarunājoties ar vecākā gadagājuma iedzimtajiem budberģiešiem, izskanēja viena doma – sen nebija piedzīvots tik jauks vakars.
MĀRĪTE OZOLIŅA, dzimusi budberģiete
