Līdz nākamajām pašvaldību vēlēšanām 2009. gada pavasarī administratīvi teritoriālajai reformai Latvijā jābūt pabeigtai, valsts iedzīvotājiem tad jau būtu jādzīvo novados un reģionos.
Līdz nākamajām pašvaldību vēlēšanām 2009. gada pavasarī administratīvi teritoriālajai reformai Latvijā jābūt pabeigtai, valsts iedzīvotājiem tad jau būtu jādzīvo novados un reģionos.
Tam piekrīt visas 8. Saeimā pārstāvētās lielākās partijas, taču domstarpības paliek par to, vai pagastu apvienošanai novados jānotiek tikai brīvprātīgi, cik un ar kādām pilnvarām jāveido reģioni. Īstenojot reformu, šajā Saeimā politiķiem pietrūcis izlēmības, bet daudzu pašvaldību vadītājiem – vēlēšanās ko mainīt.
Vājie pagasti jāapvieno
Par administratīvi teritoriālo reformu runāt sāka jau 1991. gadā, uzreiz pēc neatkarības atjaunošanas. Administratīvi teritoriālās reformas likumā 1998. gadā tika noteikts uzdevums – līdz 2004. gada beigām apvienot vietējās pašvaldības nedaudz vairāk kā simt novados. Šīs Saeimas laikā radīta jauna, Reģionālās attīstības un pašvaldību lietu ministrija (RAPLM), kam jākoordinē ar pašvaldību attīstību un pārraudzību saistītas funkcijas. Tai pagājušajos gados bijuši trīs vadītāji – Ivars Gaters no “Jaunā laika”, tobrīd bezpartejiskais Andrejs Radzevičs un Māris Kučinskis no Tautas partijas.
Reformu sākot, 1998. gadā Latvijā bija vairāk par 580 pašvaldībām. Kad 2002. gadā pie darba ķērās 8. Saeima, novadu skaits bija uz pirkstiem saskaitāms. Tolaik mazāk par 2000 iedzīvotāju bija 71% pašvaldību un tajās dzīvojošie veidoja tikai 15% no visa Latvijas iedzīvotāju kopskaita, liecina RAPLM sniegtā informācija. Gandrīz 200 vietvarām Latvijā budžeta ieņēmumi nepārsniedz 100 tūkstoš latu, tas rada problēmas ar investīciju piesaisti un stipri sadārdzina pārvaldes izdevumus. Piemēram, pašvaldībās, kur iedzīvotāju skaits ir mazāks par 700, izdevumi pārvaldes institūcijām ir 29 lati uz cilvēku. Savukārt ar iedzīvotāju skaitu no pieciem līdz desmit tūkstošiem – 16 latu.
Ekonomiski stipru un attīstīties spējīgu pašvaldību veidošana ir galvenais mērķis reformai, kuras noslēgumā plānots nonākt pie 167 novadiem. Pašvaldībās, kur iedzīvotāju skaits mazāks par 2000, attīstības indekss ir negatīvs, un tagad tādas ir 389, informē RAPLM. Vērā ņemamus attīstības tempus sasniedz pašvaldības, kurās iedzīvotāju skaits ir virs 4000. Paredzams, ka pēc reformas beigām 47 pašvaldībās iedzīvotāju skaits būs no diviem līdz četriem tūkstošiem, 82 – no četriem līdz desmit tūkstošiem, bet 39 pašvaldībās lielāks par desmit tūkstošiem.
Līdztekus ekonomiskajiem ieguvumiem lielākās vietvaras skaidrāk varēs nodalīt lēmējvaru no izpildvaras, kuru saplūšana mazos pagastos rada korupcijas risku.
Stiprina reģionālo plānošanu
Vienlaikus iecerēts, ka jātop arī ievērojami lielākiem teritoriāliem veidojumiem – reģioniem. Taču to nākotne līdz šim nav galīgi izlemta un varētu skaidrāk iezīmēties pēc 9. Saeimas vēlēšanām. Atbalstu nav guvis 2005. gadā izteiktais RAPLM piedāvājums līdz 2007. gadam izveidot piecas reģionālās pašvaldības – Vidzemi, Zemgali, Kurzemi, Latgali un Rīgu –, apvienojot pastāvošos piecus plānošanas reģionus, kā arī 26 rajonu pašvaldību kompetenci un finansiālo bāzi.
To, ka teritoriālās reformas mērķi nebūs viegli sasniegt, daudzi ekonomisti un politiķi prognozēja jau tās sākumā. Piemēram, ekonomikas zinātņu doktors augstskolas “Turība” profesors Staņislavs Keišs uzsvēra, ka reformu nav produktīvi sākt, ja uzreiz nav skaidrs, kādas funkcijas tiks deleģētas novada un kādas – reģionālajai pašvaldībai. Tam faktiski piekrīt arī visu līmeņu pašreizējo vietvaru vadītāji, bet RAPLM viedoklis visus šos gadus bijis reformu vispirms ar kaut ko sākt, proti, ar novadu veidošanu, jautājumu par otrā līmeņa (reģionālajām pašvaldībām) atliekot.
Tagad RAPLM piedāvātās reģionālās pašvaldības kompetences ietver reģiona attīstības un teritorijas plānošanu, uzņēmējdarbības veicināšanu, informācijas un komunikācijas tehnoloģiju infrastruktūras plānošanu un koordināciju, izglītības sistēmas attīstību, pašvaldību slimnīcu pārvaldības nodrošināšanu u. c.
Šovasar, apstiprinot grozījumus Reģionālās attīstības likumā, pieciem plānošanas reģioniem beidzot tika piešķirts juridiskais statuss, nosakot to lomu valsts pārvaldes sistēmā un paredzot lielākas iespējas aizstāvēt savas intereses valsts politikas veidošanas procesā. Var teikt, ka ir notikusi valsts lēmumu pieņemšanas decentralizācija. Pašlaik reģionu uzdevums ir arī līdzdalība Eiropas Savienības fondu līdzekļu apguvē un valsts pārvaldes iestāžu un pašvaldību darba savstarpēja koordinācija. Šo lēmumu politiķi uzskata par pārejas posmu ceļā uz pilntiesīgām reģionālajām pašvaldībām, kuras plānots izveidot līdz 2009. gada pašvaldību vēlēšanām.
Tomēr jāuzsver, ka lēmums par reģionālo pašvaldību izveidi un rajonu padomju likvidāciju, kompetences un funkciju noteikšana gulsies uz nākamās Saeimas deputātu pleciem. Valdības koalīcijā panākta vienošanās, ka tas jānosaka 2007. gadā, lai iekļautos pašu noteiktajā termiņā 2009. gadā ievēlēt novadu, iespējams, arī reģionu pašvaldības.
Valdību veidojošās partijas ir vienojušās, ka šoruden valsts budžeta grozījumos katram plānošanas reģionam piešķirs 50 000 latu kapacitātes stiprināšanai, bet nākamā gada budžetā katram iecerēs 200 000 latu. Zemgales attīstības aģentūras vadītājs Raitis Vītoliņš atzīst, ka pašlaik ar šiem līdzekļiem varētu pietikt, ja korekcijas neienesīs inflācija.
Ko sola nākotne?
Lai arī jūnijā Ministru kabinets apstiprināja vietējo pašvaldību administratīvi teritoriālā iedalījuma projektu un novadu karti ar 167 novadiem, par tā galīgo variantu būs jālemj nākamajai Saeimai. Apkopojot partiju priekšvēlēšanu programmās teikto, jāsecina, ka reformas noslēgums varētu nebūt gluds.
Partijām ir domstarpības par novadu apvienošanās brīvprātīgumu. Piemēram, “Jaunais laiks” un Tautas partija uzskata, ka novadu veidošanai jānotiek bez īpaši lielām diskusijām pēc Ministru kabinetā apstiprināta saraksta. TB/LNNK un koalīciju izveidojušie “Latvijas ceļš” un Latvijas Pirmā partija (LC/LPP) izvēlējušies vidusceļu – apvienošanās var notikt tikai tad, ja ir izveidota nepieciešamā infrastruktūra un nepasliktināsies tagadējais pagastu iedzīvotāju stāvoklis. Zaļo un zemnieku savienība, Saskaņas centrs un PCTVL iestājas par pilnīgu brīvprātības principu. Tas nozīmē, ka diskusijas par pagastu apvienošanos var ievilkties un novadu pašvaldību vēlēšanas 2009. gadā būs apdraudētas.
To partiju vidū, kas pretendē uz iekļūšanu 9. Saeimā, nav vērojamas lielas domstarpības par piedāvāto piecu reģionu skaitu un robežām. Vienīgi LC/LPP uzskata, ka reģionu veidošanā būtu jāņem vērā arī citu vēsturiski izveidojušos reģionālo centru intereses, piemēram, atsevišķi reģionālie centri varētu būt Liepājā un Ventspilī, kā arī Rēzeknē un Daugavpilī.
Vienprātība starp partijām valda par to, ka reģionus vadītu vēlēta pašvaldība. Šādam viedoklim piekrīt arī Latvijas Lielo pilsētu asociācija. Piemēram, Jelgavas vietvaras vadītājs Andris Rāviņš (ZZS) uzskata, ka vēlētas otrā līmeņa reģionu pašvaldības būtu vairāk rīcībspējīgas un tieši atbildīgas reģiona iedzīvotāju priekšā. Tomēr RAPLM, kuru vada Tautas partijas pārstāvis, joprojām uzskata, ka reģiona līmenī jādarbojas konsultatīvajai padomei, kuru veidotu novadu pašvaldību vadītāji, kas, iespējams, rotācijas kārtībā to vadītu.
Publiskotajās priekšvēlēšanu programmās partiju viedoklis ir skaidri pausts, tomēr nav zināms, vai solījumi tiks pildīti. Neoficiālās sarunās augstas partiju amatpersonas atzīst, ka galīgais lēmums par reformas noslēgumu tiks pieņemts tikai pēc vēlēšanām un viss būs atkarīgs no partiju spēku samēra un koalīcijas.
