Ir nodarbes, kurās jaunieši strādāt noteikti nesapņo. Viena no tām ir apbedīšanas biroja darbinieks. Tomēr sabiedrībai profesija ir nepieciešama, un ir cilvēki, kas ar to nodarbojas.
«Laukos ir tikai divas nozares, kur ienākumi ir pietiekami – vai nu pārtikas joma, vai apbedīšana,» savstarpējās sarunās nereti pauž tie, kas plāno sākt uzņēmējdarbību laukos. «Bauskas Dzīve» devās pie apbedīšanas biroju pārstāvjiem uzzināt, vai patiesi šī joma ir tik «salda» komersantiem.
Pieci uzņēmumi
Bijušā Bauskas rajona teritorijā reģistrēti pieci uzņēmumi, kas nodarbojas ar apbedīšanas pakalpojumiem – SIA «Krustceles.lv» Iecavā, trīs Bauskā – IK «Atmiņa», IU «Zvinda» un SIA «VK Vita», kā arī reģistrēta SIA «Efeja RS» Vecumniekos. Tai gan Vecumniekos ir tikai neliela ēka, uzņēmuma centrs atrodas Aizkrauklē.
IK «Atmiņa» Bauskā vada Larisa Dūniņa, kas reizē ir vēl viena ar apbedīšanas nozari saistīta Kandavas uzņēmuma SIA «Kalve» Bauskas nodaļas vadītāja. Viņa vēl atceras tos laikus, kad apbedīšanas birojs Biržu ielā bija vienīgais Bauskā un Iecavā. Tagad situācija mainījusies – konkurentu kļuvis vairāk, baušķeniekiem piedāvā rīkot bēres arī citu novadu uzņēmumi.
IU «Zvinda» vadītājs, anglikāņu baznīcas mācītājs Ints Jānis Danielsons, kuram pieder apbedīšanas birojs «Mūžības slieksnis», atzīst, ka šajā nozarē sācis strādāt vairāk pēc aicinājuma, nevis nepieciešamības dēļ. Anglikāņu mācītāju iedzīvotāji aicinājuši uz izvadīšanu un bieži vien interesējušies, vai nevar organizēt arī pārējo apbedīšanas procesu. Tā tapis apbedīšanas birojs.
Katafalki lūst
Pieaugot apbedīšanas biroju skaitam, jau tā ne pārāk lielie ienākumi samazinājušies. «Biroju tagad ir daudz, atliek sagaidīt brīdi, līdz kādam beigsies pacietība un metīs plinti krūmos,» biznesa situāciju raksturo L. Dūniņa. Uzņēmumam nav citu pastāvīgu ienākumu – visas izmaksas jāsedz no tā, ko samaksā par apbedīšanu. Bieži gadās, ka nedēļā ir tikai viena izvadīšana. «Degviela, mašīnu remonts un viss cits – to apmaksā tikai no apbedīšanas naudas. Nāk jaunieši, kas it kā gribētu strādāt, un prasa 700 – 800 eiro algu. Kur tā radīsies?» retoriski vaicā L. Dūniņa.
Katafalku, kas atbilst visām prasībām, nav viegli uztaisīt. Turklāt mašīnas lūst. IK «Atmiņa» vadītāja uzsver – lai arī regulāri automašīnām veic tehnisko apkopi, uz mūsu ceļiem tās vienalga bez remonta ilgi nekalpo. Tās ir gan papildu izmaksas, gan var radīt problēmas uzņēmuma prestižam.
Arī I. J. Danielsonam nodarbe prasa daudz laika un enerģijas. Viņš min, ka bieži vien finansiāli nākas piekāpties, jo cilvēkiem naudas ir tik, cik ir. Finansiālā turība mūsdienās nav liela, un Bauskas novadā, šajā nozarē strādājot, bagāts nekļūsi.
Zvana naktī
Apbedīšanas biroju darbinieki atzīst, ka sapņu darbs šis noteikti nav. «Es esmu darbīgs un drošs cilvēks. Tomēr, kad uzaicināja strādāt, sākumā bija bail. Toreiz man teica: «Nebaidies no aizgājējiem, jābaidās no dzīvajiem! Tagad jau 11 gadus strādāju,» stāsta L. Dūniņa. Viņa atzīst, ka telefons zvana nakti un dienu. Arī cilvēki vienmēr uztraucas: «Vai viss būs labi?» Privāto dzīvi plānot esot teju neiespējami, turklāt ne tikai biroja darbiniekiem, bet arī pārējām iesaistītajām personām. Piemēram, katafalka vadītāju bieži vien pieceļ naktīs, kad aizgājējs jāatved uz morgu, jo nāve darba laikam nepiemērojas.
«Protams, ka patīkamāk ir kādu jaundzimušo iesvētīt, nevis apbedīt. Tomēr dzīve ir tāda, kāda tā ir, un jāvada arī apbedīšana,» atzīst
I. J. Danielsons. Reti kurš mācītājs nodarbojoties ar apbedīšanas procesa organizēšanu, bet šoreiz tā sanācis. Par biznesu šī biroja darbu gan nevēloties saukt. Tas esot sava veida «komplekts» kopā ar mācītāja darbu.
I. J. Danielsons piekrīt, ka privātās dzīves pasākumus plānot ir ļoti grūti. Turklāt ne tikai privāto dzīvi, bet arī ikdienas darbus. «Kādi var būt plāni apbedīšanas nozarē? Vai var plānot klientus? Protams, ka ne,» uzsver mācītājs. Viņš atzīst – no vienas puses, it kā jau neviens nespiež ķerties pie darba, ja kaut kas privātajā jomā saplānots, jo ir taču citi apbedīšanas biroji. No otras puses, kā var neatsaukties cilvēku lūgumam? Jādara tas, ko māk.
Strādājošos šajā nozarē grūti dabūt – algas nav lielas, darbs nav katru dienu. Turklāt ne visi ar mirušajiem spējīgi strādāt. Psiholoģiski tas ir grūti – ne tikai būt regulāri kopā ar aizgājējiem, bet arī spēt apziņā savienot to, ka tavs iztikas avots ir kāda cita nāve.
«Pati kopju biroja apkārtni. Nav jau sētnieka un apkopēja, kas visu darītu, – kopjam paši. Jaunieši noteikti šādu darbu nevēlas,» atzīst
L. Dūniņa.
Pastorālās konsultācijas
L. Dūniņa stāsta, ka uzņēmums rūpējas, lai cilvēkiem būtu vieglāk – apbedīšanas birojā koncentrēts viss, kas nepieciešams bēru procedūrai. «Cilvēks, kad atnāk, ir satraukts. Tas, kas noticis, ir liela bēda. Un mēs darām, ko varam, lai izvadīšana notiktu mierīgi,» uzsver L. Dūniņa.
«Ne vienmēr šis darbs ir viegls. Cilvēkiem ir kreņķi, ar viņiem daudz jārunā. Ne velti uzreiz saku, ka piedāvāju pastorālās konsultācijas. Ne visi ir gatavi iet pie psihologiem, tad vismaz var aiziet pie mācītāja. Man nav tiesību cilvēku atraidīt, ja viņš nāk ar savu bēdu un pārdzīvojumiem. Esmu strādājis sociālajā dienestā, zinu arī cilvēku dzīvesstāstu otru pusi,» stāsta I. J. Danielsons. Viņa uzskats – svarīgi, lai būtu noderīgs, nevis tikai kaut ko nopelnītu.
Nozares pārstāvji uzsver, ka ļoti liela nozīme šajā darbā ir tieši psiholoģijai. «Apbedīšanas biroja vidi veidoju ar uzsvaru uz pozitīvas psiholoģiskās gaisotnes radīšanu, enerģētikas sakārtošanu un pastorālo palīdzību. Ar cilvēkiem ir jārunā, un viņiem ir jāpalīdz,» teic anglikāņu mācītājs.
Uzmanība tradīcijām
Apbedīšanas biroju darbs vienmēr būs psiholoģiski grūts, jo te ierodas lielās bēdās. Šajā situācijā bieži vien emociju izpausmes ir tādas, kādas ikdienā nav novērojamas, un tas reizēm pat nepamatoti negatīvi ietekmē arī biroja darbinieku vērtējumu.
Viena no īpatnībām ir ļoti liela uzmanība, kas pievērsta tieši bēru tradīcijām. «Mūsu novados milzīgu uzmanību pievērš bēru norisei un tad salīdzina, kā tas citur noticis,» atzīst L. Dūniņa. Kā stāsta citu apbedīšanas biroju pārstāvji – ja starp zārka nesējiem viens vīrs ir pusgalvu garāks par pārējiem, tas jau radot neapmierinātību. Vērtē arī izrakto kapu. Reizēm gadās, ka smilšainā augsne var iebrukt, tad racēji uzreiz zarus neliek pie malām. To izdara pirms pašām bērēm, pirms tam pārbaudot, vai bedre nav iebrukusi. Tomēr gadās, ka no tuviniekiem kāds jau pirms tam kapiņu apmeklējis, zarus novācis vai sakārtojis pa savam, un tad vēlāk pārmetoši novērtē strādniekus. «Nevajag uztraukties – izvadītājs pateiks visu, kas jāizdara,» teic L. Dūniņa.
«Bijušajā Bauskas rajonā apbedīšanas biroji strādā ļoti centīgi. Rīgā gan diemžēl ik pa brīdim var pamanīt, ka ar rūpību par šo nozari nedomā,» vērtē I. J. Danielsons.
Par spīti tam, ka apbedīšanas biroju kļuvis tik daudz, ka sāk trūkt darba, attiecības bēru rīkotājiem esot draudzīgas. «Bauska ir maza. Nevis savā starpā karojam, bet gan cenšamies cits citam izpalīdzēt. Vismaz man attiecības ar abiem pārējiem birojiem ir labas,» teic I. J. Danielsons, kuru reizēm pārējo biroju pārstāvji aicina bērēs par izvadītāju.
