Katru gadu kā rudens gājputni klusi sanāk vienuviet Skaistkalnes skolas otrā pēckara gada izlaiduma vēl dzīvi palikušie.
Katru gadu kā rudens gājputni klusi sanāk vienuviet Skaistkalnes skolas otrā pēckara gada izlaiduma vēl dzīvi palikušie. Viņu bērnības un skolas gadi iegadījās laikā, kad tika slēgts gadsimta nozieguma pakts. Tā rūgtums nāk līdzi visam mūžam.
Dārgumu krātuve
Mēs visi daļēji vai pilnīgi protam dziedāt fašistu SA himnu. Un vēl otru – viņu reiha impērijas himnu. Un vēl trešo – sarkanās impērijas himnu. Un vēl ceturto – sarkanās elites himnu. Un vēl piekto – kaut kādu LPSR himnu. Kājās stāvēdami, tajās esam zvērējuši, ka ar Staļinu sirdī mēs iesim mūždien. Ceļos tupēdami, esam himniski zvērējuši mūžīgu uzticību Jēzus sirdij. Par labām sekmēm esam apbalvoti ar grāmatu «Hitlers un bērni». Mācījušies lielo brīnumu par mūsu laimīgo bērnību siltajā Staļina saulītē. Tā – šīs pasaules garīgo dārgumu krātuve, ar kuru ienācām dzīvē.
Patiesība par himnām
Uzņēmuma «Rīgas zieds» ilggadējais vadītājs Ivars Stūre toreiz klusi sēd, ierāvies klases kaktā. Arestēts tēvs – atrodas cietumā vai koncentrācijas nometnē kaut kur Sibīrijā. Viņa noziegums – bijis orķestra vadītājs un pirms kara spēlējis Latvijas himnu.
Un tad – pavasaros pie kūts griestiem striķos iekārtas govis, kuras pašas vairs nevar nostāvēt kājās. Tās kļuvušas par ādu apvilktiem skeletiem. Tur noziedznieka dēla Stūres un mūsu citu bērnības dzīvinošais dzēriens ar augstu tauku procenta saturu.
No zemes un dzimtajām vietām vēlāk aizbēga visi. No klases tur palika tikai daži. Bet pirms tam Skaistkalnes dakteris Gediņš ne reizi vien ieradās skolā un mācīja, kā tikt vaļā no utīm. Vajagot kreklus mazgāt ūdenī, kurā mērcēti pelni. Mūsu mātes šajā pelnu ūdenī vārīja slepeni nokauto sivēnu iekšas. Iznāca tumša smirdīga masa, kuru žāvēja saulē.
Skaistkalnes baznīcā, ceļos nometušies, esam bučojuši garīdznieka apkārtnēsāto krustu (monstranci) kopā ar ciemata nabagiem, invalīdiem, slimajiem un vecajiem ļaudīm. Mācītāji mūs biedējuši ar elli un pastardienu. Divas reizes nedēļā skolas internāta kopgaldā neko nedeva, kas satur gaļu. Toties iesvētītajiem baznīcā altāra priekšā uz nožogojuma malas deva iedomātu paša Dieva miesu. Esam piedalījušies aizlūgumos par vācu ieročiem. Mācītāji mūs apspricējuši ar ūdeni. Kaisījuši pelnus uz galvas.
Bezgalīgās žēlastības zaimi
Šī izlaiduma atlieku klusās tikšanās reizēs audzinātāja, zem mūža noguruma baltā, baltā skolotāja, Alīda Zomberga nekad nav vedusi mūs uz baznīcu. No jebkuriem altāriem sludinātā Dieva bezgalīgā žēlastība mūsu ausīs skan kā zaimi. Neticam kancelēm, altāriem un pātariem. Dievs – katra privāta lieta. Nejaucamies tajā.
Kas cilvēkiem svētību dala, mums ir savs uzskats. Tas ir šī laika domubiedru uzskats, kuri ap savu nodegušo šūpļa vietu skursteņiem pelnos meklējuši vēl kaut ko dzīvei derīgu un nezina, vai savu piederīgo kaulus kaut kur kara lauku krūmājos izvazājuši suņi vai lapsas. Šausmās izplestām acīm esam skatījuši ap sprādzienu bedrēm šķembu sakapātos krūmājos izmētātas cilvēku iekšas. Tas asociējas ar mūsu kritušajiem piederīgajiem tālu no Skaistkalnes.
Vēl tagad ausīs skan dobjā žļerkstoņa, kad ar lāpstu iegrūž pūstošu cilvēku tam blakām izraktā bedrē. Pazīstam trūdošu cilvēku un vēl gruzdošu kūtsmēslu smaku sajaukumu – pretīgāko smaku pasaulē. Tā ir viena no mūsu bērnības smaržām. Tā – varmācības smarža.
Šī izlaiduma grupā bija lauku zēni, kuri atnāca uz skolu drusku lielākos zābakos, nekā vajadzētu. Tie bija vectēvu novilkti kritušo līķiem. Tiem šo apavu vairs nevajadzēs, bet vectēvu mazdēliem pa sniegu un salā būs jābrien uz skolu. Kā atlīdzību kritušajam par viņa zābakiem ne viens vien vectēvs, smagi nopūzdamies, to apraka sprādziena vai blakām izraktajā bedrē bez trim smilšu saujām. No turienes šī ausīs skanošā baismīgā žļerkstoņas skaņa. Ar līķa zābakiem kājās izlaidumā pēc Skaistkalnes skolas beigšanas liecības – tādas ir mūsu bērnības atmiņas. Tiesājiet mūs, kam tas jādara. Esam atzinušies.
Jau mūžībā aizgājušais Roberts Indriks neilgi pēc skolas izlaiduma, piedaloties pretošanās kustībā pret varmācību, glābdamies no čekas, naktīs gulēja… kapsētā starp divām kapu kopām. Lai viņu glābj mirušie. Skaistkalnes skolā mūķene māsa Agrēda mācīja, ka mums visās bēdās jāsaka: Jēzuliņ, es Tevi mīlu. Nu viņam bija pienākusi reize to teikt.
Atņemtā cilvēcība
Neilgi pēc skolas izlaiduma Annu Zvejnieci kopā ar citiem skaistkalniešiem iedzina kādā šķūnī pie meža. Annai neizdevās izbēgt un nakšņot šķūņos vai kapsētā. Viņu un citus lopu vagonos pārvietoja uz citām ganībām. Paši zinām, kur. Žēlastību… Cilvēcību…
Citam vēlāk izrautam no vidusskolas sola un aizrautam turpat netālu, kur tie citi no šķūņa, kustas visi zobi un no smaganām tek asinis. Miesa pārklāta ar augoņiem.
Žēlastību… Palīdziet…
..Vedu vairākus krievu armijas virsniekus pēc viņu lišķīgas prasības parādīt tiem, kur atrodas sašautie tanki. Virsnieki nāk aiz manis krietnā attālumā un visu laiku māj ar roku, lai tikai eju tālāk: nu, ej, ej! Ievēroju, ka viņi iet precīzi manās pēdās tikko uzsnigušajā plānajā rudens sniedziņā. Esmu nāvei nolemts. Viņu acu priekšā mīnai vajadzēja noraut man kājas vai saārdīt iekšas, kā tas notika sprādzienā tepat blakām ar skolas biedru Sviķi un viņa māsu. Pavisam blakām mīna norāva kāju iepriekšējo gadu izlaiduma skolniecei Irmai Lācei. Žēlastību… Negribas mirt…
No visiem tā gada izlaiduma septiņpadsmit zēniem palikuši četri. Vēl viens it kā kaut kur esot, bet tas vēl jānoskaidro. Pārējie kļuvuši par īsu epizodi šajā pasaulē. Aizgājuši lielajā nebūtībā, nesagaidījuši pensijas gadus vai tikko tos sasnieguši. Aizgājuši no dzīves atvasaras, netiekot līdz sava mūža rudenim.
Tāda ir šīs varmācības bilance. Un tādas ir šīs piecas himnas.
Par tā laika bērnību ir pateikta tikai mazākā daļa. Un arī par šo bilanci vēl pateikts nav viss.
