Vēsturnieki par komunistiskā genocīda sākumu uzskata 1936. gada 5. decembri. Šajā datumā ar Saeimas lēmumu tiek atzīmēta pret latviešu tautu vērsta totalitārā komunistiskā genocīda upuru piemiņas diena.
Vēsturnieki par komunistiskā genocīda sākumu uzskata 1936. gada 5. decembri. Šajā datumā ar Saeimas lēmumu tiek atzīmēta pret latviešu tautu vērsta totalitārā komunistiskā genocīda upuru piemiņas diena.
Lielās izceļošanas laikā 19. gadsimta beigās, kas ilga līdz pat Pirmajam pasaules karam, un bēgļu gaitās kara laikā Krievijā bija nokļuvuši vairāk nekā 15 procentu latviešu tautas. Pēc lielinieku 1917. gada apvērsuma apzināti tika kavēta viņu atgriešanās tēvu zemē. Lielākā daļa Krievijas latviešu bija zemnieki. Viņi sevišķi neinteresējās par politiku, taču viņiem bija svarīga loma minoritātes aktivitātēs. Tika izdoti apmēram desmit dažādu laikrakstu un literārs žurnāls. Vairāki apgādi izdeva daudz grāmatu, jaunā paaudze izglītojās aptuveni 200 latviešu skolās, darbojās vairāki teātri. Visievērojamākā bija kultūras apvienība «Prometejs» (1923) Maskavā.
Krievijā mēdza runāt, ka «padomju vara balstās uz ebreju smadzenēm, latviešu durkļiem un krievu muļķību». Tā ilgi turpināties nevarēja. Staļins vispirms atbrīvojās no zemes īpašniekiem, pakļaujot viņus kolektivizācijai un deportācijām. 1936. gadā sākās lielā «tīrīšana», un «tautu tēvs» uzsāka visniknāko pret latviešiem vērstu genocīdu. Pret viņiem bija uzkurināts liels naids.
Represijas turpinājās 1937. un 1938. gadā un skāra arī apmēram 80 procentu latviešu komunistu Padomju Savienībā. Paradoksāls ir fakts, ka tie komunisti, kuri Latvijā sēdēja Ulmaņa cietumos, kā vēlāk atklājās, bija vienīgie dzīvie un veselie.
Akciju laikā tika likvidētas visas latviešu skolas, slēgti laikraksti un žurnāli, darbu pārtrauca kultūras iestādes. «Prometejs» tika sagrauts un viss īpašums konfiscēts. No 200000 Padomju Savienībā dzīvojošajiem latviešiem līdz 1940. gadam 70000 bija iznīcināti.
Bauskā un rajonā dzīvo ne mazums latviešu, kuri Krievijā pieredzējuši 30. gadu šausmas. Tos laikus atceras rajona avīzes redakcijas ilggadējā grāmatvede Elvīra Stankeviča: «Represijas sākās jau 1933. gadā. Man bija astoņi gadi, kad pie mums ienāca vīri pelēkos šineļos, savāca no Latvijas sūtītās vēstules un tēvu aizveda uz Veļikije Luku Nikolaja baznīcu, kur bija ierīkots cietums. Bijis tautas ienaidnieks un spiegs, jo gribējis braukt uz Latviju. Pilsētā slēdza igauņu un latviešu skolas, likvidēja bērnudārzu. Jau 12 gadu vecumā sapratu, ka komunistiem nekas nav svēts, viņi varēja celt un varēja arī iznīcināt. Tāpēc šajā partijā, pat aicināta, nestājos.»
