Nobeigums. Sākums 9. un 23. jūlija numurā. Likumi mainās lēni Pirmskara Latvijā bija spēkā 1903. gada Soda likums, kas darbojās kopš tā laika, kad Latvija atradās Krievijas impērijas sastāvā.
Nobeigums. Sākums
9. un 23. jūlija numurā.
Likumi mainās lēni
Pirmskara Latvijā bija spēkā 1903. gada Soda likums, kas darbojās kopš tā laika, kad Latvija atradās Krievijas impērijas sastāvā.
1918. gadā, nodibinoties Latvijas valstij, cita likumdošanas akta nebija, ja neskaita atsevišķus jautājumus regulējošas likumdošanas normas, kuras pieņēma 20. gados (par arestēto pavadi un ārējo apsardzību; Ministru kabineta lēmums par progresīvās soda izpildes ieviešanu). Jaunu Soda likumu Latvija saņēma tikai 1933. gadā, 1936. gadā – likumu «Par ieslodzītajiem». Šiem trijiem likumdošanas aktiem arī bija vissvarīgākā nozīme soda izpildes sistēmas veidošanā pirmās brīvvalsts laikā. Pēdējais likums nosauca arī ieslodzījuma vietu veidus – soda izpildes iestādes; drošības iestādes; nepilngadīgo piespiedu audzināšanas iestādes; policijas un robežapsardzes ieslodzījuma telpas; alkoholiķu un narkomānu nami; kara ieslodzījuma vietas. 1936. gadā Latvijā darbojās 15 ieslodzījuma vietu.
Katram apriņķim savs cietums
Pirms Pirmā pasaules kara katrā Latvijas apriņķī bija vietējais cietums un arī aresta nams. Rīgā atradās centrālcietums, termiņcietums, sieviešu cietums un guberņas cietums Citadelē. Tos pārzināja Kurzemes, Vidzemes un Vitebskas guberņas cietuma inspekcijas, kas savukārt bija pakļautas Krievijas galvenajai cietuma valdei. Kurzemes un Vidzemes guberņā bija vieni no labākajiem cietumiem.
Par vislabāko ieslodzījuma vietu Krievijas impērijā uzskatīja Rīgas centrālcietumu, kuru no 1902. līdz 1905. gadam uzcēla būvuzņēmējs Ķergalvis pēc arhitek- ta Frīzendorfa projekta. Šajā laikā cara kasei tas izmaksāja 1341287 zelta rubļus. Šī ēka kalpo arī pašlaik. 20. gados ieslodzīto skaits Latvijā svārstījās no 2700 līdz 3700 cilvēkiem, bet 1932. gadā bija aptuveni 4500, kaut gan vietu kopskaits cietumos bija nedaudz mazāks par 3000.
Speciālisti atgriezās Dzimtenē
Kādi cilvēki organizēja soda izpildi Latvijā? Tie bija augsti kvalificēti speciālisti ar lielu darba pieredzi, kuri pārsvarā darba gaitas bija sākuši Krievijā. Tā bijušais Pēterburgas izmeklēšanas cietuma priekšnieks Pēteris Vanags kļuva par galvenās cietumu pārvaldes priekšnieku, vēlāk – par cietuma departamenta direktoru un strādāja šajā amatā līdz aiziešanai pensijā 1934. gadā. Arī daudzi cietuma priekšnieki bija ar agrāko praksi Krievijas soda izpildes institūcijās. Viņi pēc neatkarības proklamēšanas atgriezās strādāt Dzimtenē. Tas bija ļoti svarīgs apstāklis, jo pirmsākumā Latvijas valstī darbojās Krievijas impērijas likumi.
Soda mērs un tā ietekme
Cietumu tapšanas vēsture nav tikai tuvā pagātne. Ar tās pētīšanu nodarbojas penitenciārā zinātne (no latīņu valodas ‘grēku nožēlošana’), kā arī ar daudziem citiem jautājumiem, kuri tieši saistīti ar sodīšanu.
Soda veidi dažādos laikos un valstīs ir bijuši dažādi – pat saraustīšana gabalos ar zirgiem Indijā, sēdināšana uz bambusa mieta (Ķīnā), dažādu ķermeņa daļu nociršana. Diemžēl šie nežēlīgie soda mēri noziedzību nav izskauduši.
Kā alternatīvas brīvības atņemšanai varētu būt – mutiskie soda mēri; finansu sankcijas (ar perfektu piedziņas mehānismu); sankcijas, kas saistītas ar piespiedu audzināšanu; sociālā darbinieka uzraudzība; personiskās brīvības ierobežošana vai dažu tiesību atņemšana; sabiedriski lietderīgie darbi. Šo soda veidu efektivitāte daudzās valstīs ir sevi attaisnojusi, bet tikai tādēļ, ka to realizācija saistās ar augstu sabiedrības un tiesībsargājošo institūciju organizāciju un atbildību.
Nodrošinot soda izpildi, problēmu ir daudz, taču līdzekļu diemžēl trūkst. Nepieciešami telpu remontdarbi un to paplašināšana, svarīga ir veselības aprūpes nodrošināšana (īpaši tuberkulozes apkarošana). Piespriežot brīvības atņemšanu, valstij sodītajam ir jāgarantē cietumā cilvēciski apstākļi, jo sods jau ir tas, ka personai atņemta brīvība. Nedrīkst būt tā, ka soda izciešanas vietā tiek sagādātas vēl papildu ciešanas.
