Īslīcieša Jāņa Kaiko kolekcijā pavisam kopā jau ir 2285 dažādu formu nozīmītes. Kolekcionārs atceras, ka to krāšanas «slimība» viņu pieveikusi, jau mācoties Vecumnieku skolā.
Īslīcieša Jāņa Kaiko kolekcijā pavisam kopā jau ir 2285 dažādu formu nozīmītes.
Kolekcionārs atceras, ka to krāšanas «slimība» viņu pieveikusi, jau mācoties Vecumnieku skolā. Tolaik skolotājs Jānim pasniedzis nozīmīti, apbalvojot par veiksmīgiem rezultātiem sportā. Zēns juties tik sajūsmināts, ka nolēmis sev tās dāvināt vēl un vēl.
Maza kartotēka
Drīz vien paziņas uzzinājuši par Jāņa jauno kolekciju un labprāt to papildinājuši. Sākumā krājējs veidojis nelielu kartotēku, lai zinātu, kā katrs «dārgums» nokļuvis pie viņa. Skaitam raženi augot, tas šķitis nevajadzīgi.
Agrāk, daudz ceļodams pa dažādām valstīm, Jānis neesot žēlojis naudu, jo uzskatījis: «Labāk dienu gardi nepaēst, bet nopirkt pāris nozīmīšu.»
Kolekcionēšana ir lēns process. «Ja vienmēr es pirktu desmitus, tas vairs nebūtu vaļasprieks, bet muļķīga sacensība,» teic J. Kaiko. Arī mājinieki iesaistīti radošajā procesā, – ja meita Rigonda un dēls Jānis aizbrauc uz ārzemēm, viņi vienmēr atceras tēva vēlmi iegūt kādu nozīmīti.
Atradums bikšu atlokā
Kolekcijas īpašnieks uzsver, ka viņš varot pieiet klāt nepazīstamam cilvēkam, kaut vai ārzemniekam, un palūgt atdot vai apmainīt nozīmītes. Starp citu, agrāk Jānis vienmēr kabatā nēsājis nozīmītes apmaiņai.
Reiz Jānis piedzīvojis interesantu atgadījumu. Kādā saviesīgā ballē kolekcionārs ieraudzījis vienam dancotājam piespraustu jauku nozīmīti. Jānis nodomājis, – cik labi manā kolekcijā iederētos tieši šī. Straujajam dancotājam tā pēkšņi nokritusi zemē. Jānis, būdams godīgs, pacēlis un sacījis: «Atvainojiet! Jums nokrita nozīmīte!» Taču dancotājs pat neklausījies. Tā kolekcionārs laimīgi ticis pie kārotā dārguma.
«Smieklīgākais no sērijas «Es un nozīmīte» notika vēl skolas gados. Kā ierasts, devos uz mājām un plaukstā atkal pētīju jaunu nozīmīti. Pēkšņi tā izkrita no rokām, skatos uz taciņas, zālē – nekur tās nav. Sāku rušināties pa smiltīm, veltīgi. Nolēmu lēnām pārbērt smiltis zālē, tomēr pusstundu ilgais darbs izrādījās veltīgs. Bēdīgs soļoju uz mājām, novilku skolas bikses. Tiklīdz pakāru, izkrita nozīmīte! Atklājās, tā bija ieslīdējusi bikšu atlokā un, četrus kilometrus ejot uz mājām, ērti tur gulējusi,» atceras J. Kaiko.
Zog arī šķietamus sīkumus
Daudzajos kolekcionēšanas gados tikai dažas nozīmītes esot pazaudētas. Ļoti skumji Jānis jūtas vēl tagad par 1968. gadā piedzīvoto. Viņš varonīgi uzkāpis Elbrusā un atzinībā saņēmis nozīmīti. Diemžēl nākamajā dienā tā vairs nav bijusi Jāņa īpašumā, droši vien kāds skaudīgs sāncensis labi «pastrādājis». Bauskas Tautas teātrī kā atzinību saņemtos «dārgumiņus» Jānis ar īpašu saudzību glabā un nespēj iedomāties, kā justos, ja kāds pazustu. Reiz Jānim izdevies Cēsu Tautas teātrim izlūgties viņu nozīmīti. Tikai mazu prieka brīdi viņš varējis piedzīvot, jau vakarā tā kaut kur nozudusi.
Jāņa Kaiko sakrātās nozīmītes ir glīti saspraustas ar audumu apvilktās kartona loksnēs. Tās aplūkojot, kļūst skaidrs, no kādas sērijas katra ir. Piemēram, sports, tehnika, Latvija, Ļeņingrada, teātris. Portretu nozīmīšu kolekcijā ir vismazāk, jo J. Kaiko uzskata, ka atsevišķas personas neradot pilnīgu priekšstatu par attiecīgo valsti. Jāni ļoti skumdina, ka mūsdienās vairs nav aktuāla nozīmīšu ražošana, viņa sapnis ir sakrāt trīs tūkstošus mazo nieciņu.
