Mans attāls radinieks sācis biežāk braukāt uz Rīgu. Viņš nolūkots par kādas topošas partijas aģentu laukos.
Mans attāls radinieks sācis biežāk braukāt uz Rīgu. Viņš nolūkots par kādas topošas partijas aģentu laukos. Esmu priecīgs, ka vēlēšanu vilnī iekļūst arī lauku ļauži. Neba viņi tik dumji, kā rīdzinieki iedomājas.
Teju teju jūtams, ka galvaspilsētas zēni sāk meklēt celiņu uz laucinieku sirdīm un prātiem. Paredzēju jau, ka tas notiks pirms vēlēšanām, bet negaidīju mūsu valstiņas satiksmes lietu vilcējspēka Krištopana kunga pagriešanos uz provinces pusi. Viņa projekts par lauku ceļu sakārtošanu mani kustināja līdz asarām, jo vēl pirms Saeimas balsojuma par akcīzes nodokļa pārdalīšanu kā gaišu vīziju iztēlojos nākotnes ainu.
Mani bērni un mazbērni beidzot brauks biežāk ciemos, jo visiem ir šosejas limuzīni un tos pa bedrainajiem mūspuses ceļiem viņi nu nemaz negrib ripināt. Pietiek to gaužām bēdīgo stāstiņu, kurus radu pulkā cēluši priekšā brālēni un māsīcas. Labu domādami, viņi nomainījuši sagrabējušos moskvičus pret folksvāgeniem un opeļiem. Sākumā prieki lieli – degvielas patēriņš mazāks, salonā aijājošs klusums, uz miegu vien velk. Bet nelaime atskrien pa to pašu bedraino ceļu. Nepaiet ilgs laiks, kad jāmeklē tie lētākie un drošākie autoservisi. Man neturas prātā tās mašīnu vainas, bet ķibeles ir visādas. Krustmeita žēlojas, ka viņas golfiņam pat motors izkustējies no vietas pēc braucieniem diendienā no Bauskas uz Vecumniekiem turp un atpakaļ, amortiņi jāmaina pāris reižu gadā.
Es tagad prātoju, ka deputāti šoreiz nobalsos tā, lai mazos lauku ceļus beidzot sāktu remontēt. Kā viņi citādi izbraukās uz lauku pagastiem pie saviem vēlētājiem. Nav paredzams, ka visi pirks džipus, lai droši stūrētu uz attālākām vietām, kur arī dzīvo tikpat balsstiesīgi vēlētāji kā Rīgā. Līdz oktobrim tik daudz varētu pagūt izdarīt.
P. PĻAVNIEKS Skaistkalnes pagastā
