Mīlēt savu valsti un par to nokļūt aiz restēm. Tagad šķietami absurdais salikums daudzus gadus bija realitāte. Cilvēki drīkstēja mīlēt tikai padomju okupantus, bet Latvijas mīlestība no sirdīm tika nežēlīgi izravēta. Taču ne vienmēr tas izdevās. Baušķeniece Inta Puriņa ir viena no tām, kuru ļaunā vara sodīja par mīlestību.
Gaišu skatu
Tomēr okupācijas varas nodarītais nav Intai aizslēdzis sirdi un prātu, nav pavērsis uz tumšām domām. Drīzāk pavisam pretēji. Bauskā viņu daudzi pazīst kā gaišu, optimisma pilnu cilvēku. Arī savu likteņa biedru, politiski represēto saietos Inta izceļas ar labvēlīgu humoru, gaišiem uzmundrinājuma vārdiem, kurus viņa nežēlo nevienam.
Saruna Intas Puriņas mājās bija sirsnīga, dažbrīd jautra un visnotaļ pozitīva. Iemesli gaišajam skatam uz pasauli, iespējams, ir vairāki. Viens no tiem – kora dziedāšana, cits – kultūrvēsturisko lietu izpratne un mīlestība. Likteņbiedri raksturo – latviski pozitīvais gēns Intai pūrā ielikts no vecākiem.
Visa mūža pilsēta
Pirms deviņdesmit gadiem, 1928. gada 17. februārī, šuvējas Olgas un kurpnieka Jāņa Mārtinsonu ģimenē piedzima mazā Inta. Namiņš Baznīcas ielā, pēcāk ģimenes jaunajā mājvietā Kalna ielā bija viņas saules, pilsētas trokšņu un bērnu dienu zeme. Bauska, tāpat kā visa Latvija, tolaik bija sadziedējusi Pirmā pasaules kara rētas. Saimnieciskā dzīve jaunizveidotajā valstī viļņveidīgi, tomēr gāja augšup. Rīta saule austrumus pielēja ar gaišu cerību, tajā neviens vēl nesaskatīja baisus asiņu kāvus.
«Bauska ir mana mīļā bērnības, mana visa mūža pilsēta. Tagad pa logu redzams bērnudārzs. Vecāki mazuļus tur no rītiem atstāj, pievakarē ved mājās. Pa dienu viņi skraida, spēlējas aiz žoga. Mazuļiem pasauli izzināt palīdz viņu auklītes un audzinātājas. Mums bija līdzīgi, tikai tādu žogu un bērnudārzu nebija,» atceras Inta, «es Bausku iepazinu pati, skraidot pa pilsētu kopā ar draugiem. Dažkārt manas gaitas bija ļoti atbildīgas. Vajadzēja iet uz kiosku un nopirkt tēvam avīzi. Visbiežāk man mājās vajadzēja pārnest «Jaunākās Ziņas».»
Ienāca mežs
Kā atminas Inta, tirgus dienās – trešdienās un sestdienās – Bauska pārvērtās par ļoti rosīgu pilsētu.
«Vairāk nekā citkārt ļaužu bija mazajos veikaliņos. Cilvēki nāca uz darbnīcām un nesa meistariem labot kurpes, zābakus. Kundzes gāja pie šuvējām ar vienkāršākiem un sarežģītākiem lūgumiem. Maiznīcā cepa papildu kliņģerus, saimnieces no tuvējām mājām nāca uz pilsētu ar piena kanniņām un nesen sietiem siera rituļiem. Man šķiet, toreiz Bauskā nekā netrūka,» smaida baušķeniece, «no bērnības atminos vienu rītu Vasarsvētkos. Es atmodos, un visapkārt gultiņai bija meijas. Cilvēkiem gribējās mājas ar tām izrotāt, bet pilsētā bērziņus nevarēja cirst. Tad nu Vasarsvētku rītā laucinieki ar zirgu pajūgiem veda bērzus uz pilsētu tirgot. Atceros, ieliņas ap tirgus laukumu bija pajūgu pilnas, un rati atgādināja zaļas bērzu birzis. Pilsētā bija ienācis mežs, un visa mana Bauska smaržoja.»
Smakas citādas
Zirgi, kuri vilka pajūgus, atstāja zirgāboļus pilsētas ielās, un sētnieku darbs bija tās satīrīt, stāsta Inta. «Daudzviet ielās bija ieklāts bruģis. Pa to braucot, rati tā rībēja, ka aiz vairākām mājām varēja dzirdēt – laucinieki iebrauc pilsētā. Tagad mēs sūdzamies par mašīnu troksni un smirdoņu. Agrāk bija līdzīgi, tikai apmēri nebija tik lieli, smakas nebija tik kaitīgas un mūsu nāsīm tik svešādas.»
Inta atceras svarīgu notikumu pilsētnieku dzīvē – tās bija zaļumballes pilskalnā. «Tur, kur tagad ir restorāns, bija deju laukums. Koka terasē izvietojās orķestris. Vecāki bija jauni, gribēja uz balli, mani vajadzēja ņemt līdzi. Es sēdēju un skatījos. Jāņos deju laukums bija izrotāts ar meijām, visur saliktas kalmes. Man arī bija iedotas garās lapas, es skrēju, vicināju tās un priecājos. Jaunieši dejoja, ka putēja vien! Laimīgi bija cilvēki!» smaida baušķeniece.
Nodrošināta iztika
Intas mamma bijusi laba šuvēja – strādāja pie dažādiem meistariem. «Viņai uzticēja smalkas lietas, tad jau laikam bija laba šuvēja. Kad 1933. gada vasarā piedzima brālis Gunārs, mamma vairāk ņēma darbu uz mājām,» atminas baušķeniece, «tētim bija pašam sava darbnīca. Toreiz kurpes tik daudz laukā nemeta, bet nesa pie meistara un lūdza salabot. Tādēļ arī tētim pietika, ko darīt.»
Kad 1940. gada vasarā ienāca krievi, viņiem nepatika, ka meistari strādā pa vienam, skaidro Inta: «Drīz vien tika dota pavēle visus amatniekus sadzīt kopā artelī. Tēvs teica, ka viņš artelī nestāsies, un aizgāja uz celtniecību.»
Mākslas piepilda
Inta 12 gadus nodzīvoja pirmajā brīvajā Latvijas valstī, bija jau izveidojusies par personību ar saviem uzskatiem un vērtībām. Viņas latvisko dzīvesziņu veidoja vecāku darba tikums, mazpilsētas dzīves ritms.
Latvijas mīlestības pamatus ielika skola, pārliecināti saka Inta: «Pretēji tam, ko tagad bieži dzirdu, ka bērniem nepatīk iet skolā – man ļoti patika. Skolā man patika rīta lūgšanas – tas bija skaists miera un apgarotības brīdis. Latviešu valodas skolotāja man ļoti bieži uzticēja runāt no galvas dzeju. Man ļoti tas bija pa prātam, īpaši, kad pārējie klausījās. Ļoti mīļas bija mūzikas stundas. Visas mākslas jomas mani pildīja, veidoja gaiši piepaceltu noskaņojumu. Arī citi priekšmeti nesagādāja grūtības. Tādēļ man nebija nekāda iemesla iet uz skolu nīgrai, dusmīgai vai pat censties no stundām izvairīties. Arī skolotāji, cik viņus atceros, bija labestīgi un labvēlīgi pret bērniem noskaņoti.»
Tālu un ilgi
Pēc kara ar otrreizēju padomju okupāciju nāca «lielais noziegums», kas varai lika no Intas nobīties un aizsūtīt labi tālu un labi ilgi.
«Pēc vidusskolas beigšanas 1948. gadā iestājos Latvijas Valsts universitātē, lai mācītos par bibliotekāri,» stāsta Inta, «pēc 1949. gada marta izvešanas mēs, studenti, negribējām sevi pozicionēt kā vienaldzīgas, ļaunumu un postu neredzošas būtnes. Mēs, vecie klasesbiedri – es, Gunārs Zemtautis, Vasīlijs Smolijs, Ojārs Ramans, vēl citi – pulcējāmies kopā un rakstījām proklamācijas. Mēs noteikti sapratām, ka ar šādu rīcību nesagrausim padomju varu. Taču gribējām parādīt, ka visi cilvēki tolaik okupētajā Latvijā nav klusu cietēji, nav tā, ka neviens nesaprot, kas notiek. Mēs gribējām parādīt varai, ka ir cilvēki, kuri redz un saprot noziegumus un nebaidās par to stāstīt citiem.»
Pretī jaunā brīvības mīlētāja saņēma 25 gadus izsūtījumā. «1950. gada jūlijā es gatavojos pēdējam eksāmenam aizrobežu literatūrā. Tolaik dzīvoju Rīgā. Pie manis uz mājām atnāca vīrieši, visas grāmatas izvandīja, atrada Jāņa Zemtauta brāļa Gunāra rakstītās zīmītes. Man lika iet viņiem līdzi. Tā es 20 gadu vecumā nonācu čekā. Pratināšana, apsūdzības – to visu izbaudīju uz savas ādas,» noteic Inta.
Stingru mugurkaulu
Lai arī pavisam jauna, Inta nenobijās, neraudāja, nelūdzās, nesolījās tā vairs nekad nedarīt.
«Paldies Dievam, es tā nerīkojos. Man bija stingra nostāja. Es sapratu, ka esmu pret to, kas notiek. Manā izpratnē nevainīgu cilvēku izvešana nebija pieņemama. Tāpēc nelūdzos. Daudzus gadus vēlāk atradu izskaidrojumu savai rīcībai kādā Ojāra Vācieša dzejolī. Tagad to televīzijā runā Lidija Lasmane-Doroņina: «Šo pašu svētāko tu neaizmirsti – (..) vai viens pats satiecies ar pretinieku – tu esi Latvija!» Un es turējos, nopratināšanā biju viena pati pret ienaidnieku. Kur ņēmu spēku, drosmi? To nevaru pateikt arī tagad. Tāda bija mana pārliecība. Tagad, no gadu attāluma raugoties, reizēm domāju – varbūt nevajadzēja tolaik turēties pretī. Jaunības gadi izsūtījumā, padomju varas ienaidnieces zīmogs daudzu gadu garumā… Vai bija vērts to visu izciest? Teikšu uzreiz un bez apdomāšanās – bija vērts! Īpaši spilgti to izjutu Atmodas gados. Kad sākās manifestācijas, cilvēkus uzrunāja un stāstīja viņiem par brīvo Latviju. Sarkanbaltsarkanie karogi Bauskā, to jūra Daugavmalā Rīgā. Tad es sapratu, ka cilvēki nav aizmirsuši vērtības, par kurām mūs savulaik sodīja un izsūtīja. Man nebija vēlēšanās, lai nu mani godā un slavē kā nezin kādu varoni. Tā drīzāk bija gandarījuma izjūta, ka izšķirīgajos brīžos es un vēl daudzi citi nekļūdījāmies,» pārliecināta Inta.
Atgriežas ceriņu laikā
Liktenis bija žēlīgs, 1953. gada martā aizsaucot viņsaulē padomju vadoni Staļinu, un Intai piespriestie 25 izsūtījuma gadi saruka līdz nepilniem sešiem.
«Atceros, bija 1956. gada 19. maijs, kad es ar autobusu no Rīgas iebraucu Bauskā. Manā pilsētā smaržoja ceriņi, upmala bija ziedu pilna. Viss tikpat skaisti kā citus gadus ziedoņa laikā. Un tomēr viss bija citādāk. Es pati biju citādāka, un arī pilsētas sejā bija ļoti daudz svešādu vaibstu,» stāsta Inta.
Līdztekus atgriešanās priekam daudziem izsūtītajiem ļoti smaga bija iedzīvošanās dzimtajā vietā. Nereti līdzcilvēki no pārbraucējiem norobežojās, kaut vai baidoties par sevi. Inta teic: «Varbūt kāds arī negribēja mani satikt, bet īpaši to neizjutu. Bija ļoti daudz pretimnākošu, izpalīdzīgu cilvēku. Daži mani bijušie klasesbiedri bija tikuši amatos. Viņi man palīdzēja dabūt darbu, uzticējās. Varbūt kāds arī riskēja, nezinu, bet klajus atraidījumus es nesaņēmu.»
Dzīve arvien vairāk iekrāsojās gaišos toņos. «Skolotājs Kārlis Hammers mani aicināja dziedāt korī. Par to viņam esmu bezgala pateicīga, jo dziesma daudzus gadus dzīvē mani cēlusi augšup,» smaida baušķeniece, «nokļūšana Mežaparka Lielajā estrādē daudziem koristiem bija latviskās apziņas laimes brīdis. Arī man.»
Iepazinās izsūtījumā
Intas dzīvē bija ienākusi mīlestība. Ar nākamo vīru Jāni Puriņu viņa iepazinās izsūtījumā Kazahstānā – abi bija nolemti ceturtdaļgadsimta verdzībai. Jānis lēģerī bija spēlējis orķestrī – muzikanti brauca apkārt uzstādamies. «Vienu reizi koncertā es arī biju klāt, un tur Jānī ieskatījos. Latvieši parasti viens otru atrada,» smaida kundze, «viņš bija skaists – slaids, gaišmatains, jauns un tik ļoti latvisks! Viņš nāca pretī tik staltu stāju kā no rudzu lauka, un viņā nevarēja neieskatīties.»
Pāris veiksmīgi atgriezās Latvijā. «Es pie viņa uz laukiem Olaines pusē negribēju doties, ģimeni izveidojām šeit – Bauskā. 1956. gada septembrī apprecējāmies. Varbūt mēs steidzāmies dzīvot, atgūt jaunības dienās nesaņemto. 1958. gadā piedzima meita, tagad man ir kupls mazbērnu un mazmazbērnu pulks. Es uz visiem viņiem skatos un jūtos laimīga,» teic Inta.
Noglabāts sirdī
Baušķeniece atzīst – izsūtījumā pārdzīvotais nepazūd, sirdī ir noglabāts viss sakrātais skumju kamols. «Taču es to nevēlos katru dienu ritināt un skumdināt sevi. Reizēm iedomājos par to laiku, taču esmu pratusi saskatīt pozitīvo. Kaut vai tajā, ka es atgriezos dzīva, nodibināju ģimeni un Dieviņš man šajā saulē atvēlējis sagaidīt deviņdesmito gadskārtu. Atceros, cik daudz cilvēku, cik daudz nevainīgu latviešu esmu redzējusi paliekam izsūtījumā un nomirstam. Tā ir milzīga nelaime visai tautai. Un es viņu vidū esmu dzīva. Par to arī priecājos,» saka Inta.
Vērtējot domstarpības par čekas maisu atvēršanu, Inta saka: «Neko nedrīkstētu aizmirst, izmest vai sadedzināt, bet ir jārīkojas prātīgi, nevajag steigties. Nedomāju, ka viss saturs uzreiz ir jāizgāž visiem pieejamai apskatei. Ir vajadzīgi speciālistu komentāri, konsultācijas, vērtējums. Daudziem, īpaši gados jaunākiem cilvēkiem, čekas lietas ir tik neskaidras. Ja pilnīgi bez jebkādiem paskaidrojumiem nodrukās garum garos sarakstus, tas neko nedos. Tā tikai kādam var atkal nodarīt pāri. Kam tas ir vajadzīgs?»
Mūsu svētki
Intai līdz simt gadu jubilejai vēl desmit gadi, bet Latvijas valsts ir simtgades svinēšanai tērējam 60 miljonus, ko daudzi uzskata par pārāk lielu summu. Svētku noskaņu bojā daudzās nejēdzības un neizdarības, kas atklājas cita pēc citas.
«Nepiekrītu šim uzskatam,» pārliecināta Latvijai uzticīgā baušķeniece, «man nav pieņemama arī noskaņa, kāda tika radīta jubilejas ieskaņas koncertā Gaismas pilī. Varbūt kādam mūsu Latvija šķiet melnos tumsas toņos rādāma. Man viņa tāda nav. Es savu Bausku savā Latvijā redzu pavisam citās krāsās. Es nenoliedzu neizdarīto, vienmēr var darīt vairāk. Taču ir lielākas vērtības, pārākas par dažiem zagļiem, narkomāniem un sliņķiem, kurus svētku uzvedumā laikam centās rādīt kā galvenos varoņus. Mums ir sava valsts, mums ir neatkarība. Manai Latvijai ir simt gadu. Man tas nozīmē visu manu mūžu. Tie ir svētki. Ne tikai man, bet mums visiem. Arī tiem, kuri okupācijas laikā izplatīja proklamācijas, izkāra torņos aizliegto sarkanbaltsarkano karogu, 18. novembrī aizklāja logus ar biezām segām, iededza svecītes un klusi dziedāja «Dievs, svētī Latviju!». Tie ir svētki visiem, kuri neatgriezās nedz no izsūtījuma austrumos, nedz no bēgļu gaitām rietumos. Mēs esam visi kopā tinuši savus dzīves kamolīšus vienā lielā Latvijas kamolā. Un tas ir jānosvin. Man savai valstij simtgadē nekā nav žēl, pat ne sešdesmit miljonu. Latvija to ir pelnījusi. Mums ir sava valsts, mums ir neatkarība. Manai Latvijai ir simt gadu. Man tas nozīmē visu manu mūžu.»
