Mēs dzīvojam demokrātiskā, neatkarīgā Latvijas Republikā. Varam strādāt un nestrādāt, brīvi ceļot vai nedoties ne soli ārpus sava ciema. Varam runāt un domāt, ko gribam, neizteikties un klusēt vai arī noliegt un kritizēt visu un visus.
Demokrātijas robežas ir bezgala plašas, mūsu pienākums ir tās saskatīt, apjaust un sargāt. Šādas iespējas mums ir jau vairāk nekā divdesmit gadus, kopš atjaunota Latvijas Republika.
Līdzīgā brīvībā dzīvoja arī Latvijas ļaudis pagājušā gadsimta pirmajā pusē. Līdz pat 1940. gada 17. jūnijam, kad toreizējā Padomju Savienība okupēja Latviju. Nelikumīgi un prettiesiski 20. jūnijā tika nomainīta valdība. Sākās vairāk nekā piecdesmit gadus ilgs murgs, kuru pasaulei centās rādīt kā laimīgās padomju tautas ceļu uz komunisma uzvaru.
Paaudzes mērogā skatoties, 74 gadi ir pietiekami ilgs laiks, lai par to aizmirstu, lai tas daļai šodienas cilvēku kļūtu neaktuāls. Labprāt priecājamies par jelkādiem ekonomiskajiem panākumiem. Baudām šī laika iespējas un tik ļoti nevēlamies izcelt dienasgaismā vēstures traģiskos notikumus. Pat varas aprindās ir ļaudis, kuri aicina neskatīties atpakaļ, neatcerēties drūmo, bet ar smaidu sejā vērties nākotnē. Mankurtisms ir ļoti bīstama sabiedrības garīgās slimības pazīme. Šajā pagātnes aizmiršanā varam pazaudēt savu valsti, savu nākotni.
Tieši tas būtu izdevīgi mūsu lielajam kaimiņam – Krievijai. Šīs zemes politiķos alkas pēc impērijas joprojām nav rimušas. Tās uzturēt izdodas arī krietnā daļā Krievijas tautas. Nesenā Krimas okupācija un vēlme sev pakļaut daļu Ukrainas ir spilgts tā pierādījums.
Tādēļ melnā sēru lente pie sarkanbaltsarkanā karoga nav vis «kārtējā apnicīgā sēru diena», bet garants mūsu nākotnei.
