Atēnu Olimpisko spēļu sportisko sasniegumu un emociju viļņi lēnām noplok. Jādomā, tikai kāds īpatnis ir palaidis garām izdevību, ko iespējams baudīt vienu reizi četros gados – tādā koncentrācijā sajust CILVĒKA gara un fizisko spēku.
Atēnu Olimpisko spēļu sportisko sasniegumu un emociju viļņi lēnām noplok. Jādomā, tikai kāds īpatnis ir palaidis garām izdevību, ko iespējams baudīt vienu reizi četros gados – tādā koncentrācijā sajust CILVĒKA gara un fizisko spēku. Nav vērts pārlūkot rezultātus, jo tos esam apjūsmojuši. Daudziem prātā paliks vārdi, ka Latvijai Atēnu Olimpiska jās spēlēs ir nolijis sudraba lietus – četras šīs raudzes medaļas. Vēl īpašs prieks ir par to, ka jau otro reizi pasaules sportistu prestižākajās spēlēs startēja arī mūsu, Bauskas rajonā izaugusi sportiste, diska metēja Dace Ruskule. Pirms četriem gadiem tālajā Austrālijas pilsētā Sidnejā 400 metru barjerotajā distancē skrēja Irēna Žauna.
Daces tēvs Aigars Ruskulis, manuprāt, īsos vārdos ļoti trāpīgi raksturoja mūsu jauno sportistu devumu 2004. gadā – fantastiski. Ar to viņš domāja, ka Olimpisko spēļu kandidātu vidū bija arī šķēpmetējs Ainārs Kovals, desmitcīņnieks Atis Vaisjūns un barjerskrējēja Irēna Žauna. Tiešām, vienam mazam lauku rajonam tas ir izcili. Intuitīvi jaušu, ka arī nākamajās Olimpiskajās spēlēs, kas risināsies Ķīnas galvaspilsētā Pekinā, atkal būs kāds mūsējais. Vispirms tā ļauj cerēt viņu līdzšinējās gaitas sportā. Domāju, ka Aināram Kovalam šķēpa mešanā būtu veiksmīgāks sniegums nekā Voldemāram Lūsim. Bet sportā, tāpat kā jebkurā ci tā jomā, ir lietas divas puses – objektīvā un subjektīvā.
Augusta dienās, kā jau atvaļinājuma laikā, pietika vaļasbrīžu, lai televīzijā vērotu cīņas no Olimpisko spēļu arēnām. Daudzkārt sev klusībā vaicāju – kā to var iespēt? Ar pārcilvēcisku piepūli izturēt pārbaudījumu, kam sportisti gatavojušies četrus gadus. Un atbildi man netieši deva mūsu censone D. Ruskule, analizējot komandas biedra Vadima Vasiļevska sensacionālo panākumu šķēpa mešanā. Viņas sacītajā svarīgākie bija vārdi – raksturs un veiksme. Ir jābūt sīkstam raksturam, lai nokļūtu līdz Olimpiskajām spēlēm un gūtu tajās panākumus.
Apbrīnojami, ka daudzos sporta veidos Olimpisko izcilnieku vidū bija trīsdesmit ga dus un vēl vecāki sportisti. Tāda ilggadība pa spēkam tikai personībām ar stipriem raksturiem. Ļoti dažādas var būt un ir Olimpisko spēļu mācības, bet man patlaban vērtīgākā šķiet par jau pieminēto – par RAKSTURU. To mēs veidojam katrs pats, saprotot un paņemot arī vajadzīgo, ko dod vecāki, skolotāji, draugi un nelabvēļi. Šķiet, raksturs, nevar būt kaut kas pilnībā gatavs un pabeigts. Dzīve allaž piespēlē notikumus, kas indivīdam liek sevī ieskatīties, meklēt, darboties. Un tad seko atklājums – ne tikai olimpisks, par ko rakstīts šajā slejā.
