Mājās jau aizvakarnakt sākās nemieri. Bija jāceļas pulksten 3.40, jāvāra kafija un jāsmērē maizītes. Izrādās, naksnīgā olimpiskā hokeja spēle veicina arī lielu ēstgribu…
Mājās jau aizvakarnakt sākās nemieri. Bija jāceļas pulksten 3.40, jāvāra kafija un jāsmērē maizītes. Izrādās, naksnīgā olimpiskā hokeja spēle veicina arī lielu ēstgribu… Četros paskatījos pa logiem – Bauskā daudziem tie bija gaiši. Neesam vieni, olimpiāde vieno baušķeniekus.
Tieši olimpiskās spēles ir tas starptautiskais notikums, kuru visvairāk gaidu. Olimpiādes «pāraug» sporta notikuma robežas, tās ļoti spēcīgi liek izjust piederību cilvēcei, pasaulei, kas ir tik dažāda un tomēr vienota.
Spēļu atklāšana piektdien Jūtas štata Soltleiksitijā parādīja amerikāņus kā lieliskus šovu meistarus, turklāt – šoreiz pat bez amerikāniskās bezgaumības un banalitātes, kas īstenībā viņu kultūrai raksturīga. Ar prieku un patiku vēroju, cik gaumīgi svētki tika sarīkoti. Bija arī sirsnīgi akcenti, piemēram, olimpiskās uguns ienešana un aizdegšana, ko veica sportistu pāri. Amerika, kas ir milzīga daudznāciju valsts, arī šoreiz ievēroja savu stingro principu – rādīt, ka Savienotās Valstis nebūtu nekas bez indiāņiem, bez melnādainajiem, bez latīņamerikāņiem un aziātiem. Viņi visi tur bija arī šovā, jo viņi visi tur ir ikdienā. Esmu divreiz apmeklējusi ASV un joprojām apbrīnoju viņu māku šo superlielvalsti saturēt kopā. Apbrīnoju viņu prasmi veidot dzīvi šajā zemē tā, lai ikviens ieceļotājs tur justos kā mājās. Jo tā taču ir vienvienīgu ieceļotāju zeme…
Man braucienu laikā iznācis būt arī Jūtas štatā, kas ir šo spēļu saimnieka lomā. Tā ir savdabīga pavalsts, kurā dominē mormoņu reliģija. Domāju, ka mormoņu baznīca varētu būt arī iespaidīga olimpiādes finansētāja. Štatā aizliegtas azartspēles. Atceros, kad viesojos Sentdžordžas avīzes redaktora mājās, mēs ar viņa kundzi braucām uz kaimiņos esošo Nevadas štatu un tur spēlējām bingo (par ko man tika pieteikts klusēt, jo kārtīgi mormoņi tā nedarot…). Mormoņu apvidos valda miers un kārtība, ļoti maz kriminālpārkāpumu, kas tā ir arī Soltleiksitijā.
Sirdij trīsot, sekoju spēļu atklāšanai, jo terorisma draudi šoreiz ir īpaši reāli. Un tik daudz mūsējo ir tur, tik daudz pasaules labāko cilvēku! Kā izaicinājums kādiem spēkiem varēja būt arī ASV prezidenta Džordža Buša uzstāšanās ceremonijā. Viss tiktāl beidzies labi. Datorā jau 8. februāra naktī atradu amerikāņu draugu un kolēģu atsūtītās elektroniskā pasta vēstulītes, kurās man paziņojuši: «Mums no sirds novēlās ne tikai akmens, bet vesels klintsbluķis, jo Soltleiksitijā viss rit labi, spēļu atklāšana nav izjaukta.» Šādi notikumi veicina līdzdzīvošanu, atbalstu un sapratni, ka lielajā pasaulē esam saistīti un arī atkarīgi cits no cita. Un tā ir laba sajūta.
Rītnakt atkal Bauskā no pulksten četriem daudzi logi būs gaiši, mēs atkal būsim vienoti te un ar pasauli.
