Vēsturei ir bīstama īpatnība – tā mēdz atkārtoties. Atceroties to un vērojot mūsdienu Olimpisko spēļu attīstības tendences, uznāk skumjas domas.
Ir kas tāds, ko par senajām Olimpiskajām spēlēm atcerēties negribam. Kad Romas iekarotajā Grieķijā sportiskos panākumus varēja nopirkt un medaļu ieguvējus izšķīra nauda, nevis vēlme sevi pilnveidot un iedvesmot citus. Kad cieņu un godu par atlētu panākumiem saņēma tie, kas maksāja par sportistu gatavošanās procesu un dalību, nevis paši censoņi. Tomēr tieši šos notikumus vajadzētu atcerēties.
Mūsdienu Olimpisko spēļu idejas pamatā ir sporta popularizēšana. Tomēr jau no nacistiskās Vācijas laikiem olimpiāžu rīkošanai ir politiska pieskaņa. Jaunuzceltās sporta būves nevis palīdz sporta attīstībai, bet gan pamazām sabrūk – Dienvidslāvijā, Ķīnā. Pēdējā laikā pieaug komercializācijas nozīme, turklāt nevis pozitīva, bet gan negatīva – politiķi to izmanto kā papildu iespēju iedzīvoties uz nodokļu maksātāju rēķina. Par Krievijas Soču ziemas olimpiādes izmaksām vēl ilgi visa pasaule brīnīsies. Brazīlijas olimpiādes spožums nespēj aizsegt ekonomisko grūtību, noziedzības un nabadzības ēnu valstī.
Man tuvākas ir sportistu sacīkstes vietējā mērogā, kur ierodas sevi pilnveidot, pārbaudīt, izbaudīt sacīkšu garu, kur notiek cīņa par «lauru vainagu», nevis miljonu un miljardu «atmazgāšana», urīna paraugu mainīšana un nemanāmās politisko aizkulišu sadursmes.
Cerams, ka mūsdienu olimpiāžu rīkotāji neaizies pagātnes ceļu un nebūs tā, kā raksta interneta komentētāji – ka pēc vairākiem gadiem olimpiādēs piedalīsies nevis valstu, bet gan dažādu firmu komandas un atlēti izvēlēsies tos, kas vairāk maksā. Un ar medaļām leposies biezo muķu turētāji.
