Baušķenieka Edgara ome, kura pārkāpusi 80 gadu slieksni, nekādi nav bijusi pierunājama no Liepājas dzīvokļa pārcelties uz dzīvi pie meitas, Edgara mammas, Rīgas pievārtes savrupnamā Daugavas krastā. Sirmā māmuliņa allaž atrunājusies, ka vēlas palikt savā kaktiņā, kur tik ilgus gadus nodzīvojusi, kopjama vēl neesot un ar sadzīvi tīri labi tiekot galā.
Beigu beigās meitai izdevies spītīgo kurzemnieci ziemā uz pāris mēnešiem «noenkurot» pie sevis. Kad putni vīterojuši un augļkokiem raisījušies pumpuri, ome kravājusi mantas un lūgusi mazdēlu aizvizināt uz mīļo vēju pilsētu. Tur viņai dzīvoklis ekskluzīvā vietā, pašā Liepājas sirdī līdzās Rožu laukumam. Vecmamma vasarā nelaiž garām nevienu koncertu un gadatirgu, nevienu pasākumu, kas notiek namdurvju priekšā. Dažkārt kundzīte neiet ārā, bet klātbūtnes efektu nodrošina vaļā atstāts dzīvokļa logs.
Pēdējos gados liepājniecei arvien biežāk trīs smilšu saujas bija jāatvēl tuvākajiem kaimiņiem un paziņām. Dzīvo radu un draugu loks kļuva arvien šaurāks. Tomēr pilsētu, kurā piedzimst vējš, veckundze atteicās pamest. Edgars un viņa mamma ik pa brīdim traucās uz Liepāju. Pēdējā reizē omīte visus nobiedējusi ne pa jokam.
Kādā novembra pēcpusdienā Edgara mamma visu dienu nav varējusi viņu sazvanīt. Grobiņā mītošajam brāļadēlam lūgusi, lai aizbrauc un palūko, vai nav noticis kas nelāgs. Taču radinieka auto bija salūzis. Uztraukuma kamolam spīlējoties kaklā, māte vakarpusē lūgusi Edgaru, lai dodas uz Liepāju un pārliecinās pats, kāpēc omes tālrunis klusē.
Edgars pēc garās darbdienas noguris sēdās automašīnā un vairāk nekā trīs stundas no Bauskas «rullēja» uz Liepāju. Ik pa laikam centās sazvanīt omi, bet viss velti. Pa ceļam Edgars sazinājās ar Liepājas pašvaldības policiju un Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienestu (VUGD), lai nodrošinātu iespēju tikt aizslēgtajā dzīvoklī.
Galapunktā vīrs bija ceturksni pēc vieniem naktī. Tur viņu jau gaidīja VUGD sarkanā automašīna, no kuras ar darbarīkiem rausās ārā divi braši glābēji. Lai viss būtu likumīgi, bija jāsagaida pašvaldības kārtībnieki. Atbraukušie vēl reizi zvanīja pie durvīm, uz mājas telefonu, klauvēja, taču atbildes nebija.
Tad pie rīkiem ķērās ugunsdzēsēji, mēģinot uzlauzt durvju slēdzeni. Edgara prātā šaudījās visādas domas. Drīz vien prātuļojumus izdzēsa omes spalgā balss, kas paziņoja: «Kas tur ir?! Ko jums vajag?! Ja tūlīt neiesit prom, izsaukšu policiju!»
«Te nu bija Mirttante!» nodomāja Edgars. Sirmais tantuks bija ņiprāks par ņipru un gatavs spēkoties ar «noziedzniekiem», kas rībinās pie dzīvokļa durvīm. Jautāta, kāpēc neatbild uz zvaniem, ome atteikusi, ka neviens neesot zvanījis. Edgars visu klātbūtnē no sava telefona zvanījis uz dāmas numuru, un pēc mirkļa atskanējis labi dzirdams signāls. Edgars apjautis, ka omes dzirde «sākusi pieklibot». Tomēr, kad tantuks grib, tad dzird visu, nosmaida mazdēls.
