Liepājas jaunā viesnīca «Hotel Royal Fontaine» ir kā ilūziju spēle. Viss ir reāls, bet nekas nav īsts – pat īpašnieka uzvārds. Tieši tādēļ 15. maijā atvērto ēku ir vērts apmeklēt kā izklaides objektu, jo pagaidām Latvijā tam nav līdzvērtīga.
Liepājas jaunā viesnīca “Hotel Royal Fontaine” ir kā ilūziju spēle. Viss ir reāls, bet nekas nav īsts – pat īpašnieka uzvārds. Tieši tādēļ 15. maijā atvērto ēku ir vērts apmeklēt kā izklaides objektu, jo pagaidām Latvijā tam nav līdzvērtīga.
Ekstravagants pāris
Viesnīcu, kas atrodas vecajā Ostmalā, neilgi pēc atklāšanas Liepājas tūrisma informācijas birojs piedāvāja aplūkot arī žurnālistu un dažādu tūrisma firmu pārstāvju grupai. Lai gan programmā bija iekļauts vairāku jaunu pilsētas hoteļu un viesu namu apmeklējums, “Hotel Royal Fontaine” ekstravagantie dizaina risinājumi pārsteidza un pat šokēja konservatīvākos vērotājus.
Bijušās Okeāna zvejas flotes administrācijas korpusa ēka pieder liepājniecei Ivonnai Kalitai un dāņu rokmūziķim Lui Fonteinam. Viņi ir pāris. Patiesībā vīrietis nemaz nav Fonteins. Tas ir pseidonīms. Mūziķi sauc Stīvs Lorins, viņam un Ivonnai vēl pieder divi hoteļi Venecuēlā.
Viltus zelts
Lui ir nolēmis izveidot viesnīcu ķēdi ar “Royal Fontaine” zīmolu. Vismaz Latvijā ar savu projektu viņam ir izdevies izraisīt īpašu publikas interesi, jo daudzi tūristi viesnīcā ierodas kā postmodernisma mākslas izstādē. Viņiem nav nodomu šeit pārnakšņot, viņi, apmulsuši vai, gluži pretēji, sajūsmināti par žilbinošo eklektiku un spēlēšanos ar karaliskuma jēdzienu, staigā pa hoteli, fotografējas pie apzeltītajiem kroņiem, sfinksām, lauvām, milzu izmēra amforām. Rekvizītu ir tik daudz, ka skatiens apmaldās un acis apžilbst no zeltījumu pārpilnības. Skaidri redzams, ka tas ir “viltus zelts”, no krāsu flakona ar pulverizatoru izsmidzināts uz pseidobaroka krēslu atzveltnēm, karaļu kroņu imitācijām, spoguļu ietvariem.
Ignorē kanonus
Īpašniece Ivonna, kas mūsu grupu sagaida, ir tikpat ekstravaganta kā Fonteina viesnīca. Viņas tērps ir veidots no gluži nesavienojamiem elementiem, bet tieši tāpēc precīzi raksturo personības neatkarību. Arī stāstot par interjera izveidi, Ivonna vairākkārt lieto apzīmējumu “neatkarīga pieeja”. Tas nozīmē, ka apzināti tiek ignorēti kanoni un priekšstati par to, ka pompozitāte un greznība saistās vienīgi ar cēliem materiāliem un ir aristokrātu prioritāte.
Viesnīcas mēbeles īpašnieki ir pasūtījuši Ēģiptē, paklāji ir atceļojuši no citām šī reģiona zemēm, bet sienu flīzes ar austrumnieciskiem ornamentiem – no Spānijas.
Bez pustoņiem
Dizaina veidošanā ir iesaistījies arī Lui Fonteina tautietis Mortens Blume – sienu gleznojumu autors. Viņa stils attāli atgādina gleznotājas Aijas Zariņas pieeju, bet tomēr ir citāds. Par to var labi pārliecināties restorānā “Karaliskais ķēķis”, kur gatavo patiešām gardas maltītes un raiti apkalpo. Gaidot pasūtījumu, nemaz nav garlaicīgi, jo arī šajā telpā valda vizuālo iespaidu pārpilnība. Manuprāt, Fonteina viesnīca var izraisīt tikai divējādas emocijas – sajūsmu vai aizkaitinājumu, nekādi izjūtu pustoņi šeit nav iespējami.
Taču izrādās, ka lietpratēji Ivonnas un Lui uzdrīkstēšanos ir novērtējuši, jo ir saņemta arhitektu atzinība par stila oriģinalitāti. Plašāku analīzi var izlasīt žurnāla “Latvijas Architektūra” maija numurā. Arhitekts Jānis Lejnieks skaidro, ka līdzīgus dizaina risinājumus ir pieņemts dēvēt par “junky” jeb krāmu stilu. Savukārt man viesnīcas interjers izraisīja netiešas asociācijas ar dižā sirreālista Salvadora Dalī dzīvojamo namu Spānijas pilsētiņā Figerosā, jo arī viņš savā neatkarībā spēja pārkāpt itin visas robežas.
