Indrānu tēvs – tā varētu saukt Kārli Āzi, ilggadnieku, kura dzimtā puse ir Bauskas novada Brunavas pagasta Budberga. Vieta devusi spēku viņa ģimenei, kas sakuplojusi un nes dzimtas labo vārdu ne tikai Latvijā.
Ar bērniem, mazbērniem un mazmazbērniem budberģietis allaž lepojies. No lauku sētas gadu slodze spiedusi viņu pārcelties pie meitas Ārijas, kura dzīvo Jelgavā. Tomēr pagātne dod spēku tagadnē.
Mūžs mazajiem pacientiem
Ārija Āze, vīra uzvārdā Ozoliņa, ir labi pazīstama sertificēta bērnu ķirurģe ne tikai Jelgavā, kur strādā jau vairāk nekā 40 gadu. Viņas darbavieta ir SIA «Medicīnas sabiedrība «Optima 1»», mazie pacienti jāpieņem no Zemgales reģiona. Daktere zina, kuri ārsti no Bauskas puses bērnus nosūtījuši pēc padoma. Arī tā pastāv saikne ar bijušo vietu, kur kopš mācībām Bauskas 1. vidusskolā ir paziņas. Pēc Medicīnas institūta beigšanas viņa saskaņā ar tā laika kārtību saņēma norīkojumu strādāt Vecumniekos, kur bija pirmā iejušanās ārsta praktiskajā darbā. Ar tēva mājām «Indrāni» Mēmeles piekrastē saikne nav sarauta visu mūžu.
Ārija varētu domāt par atpūtu, taču viņai ļoti patīk darbs, tāpēc turpina. Par mūža ieguldījumu veselības aprūpē un devumu pilsētas iedzīvotājiem dakterei piešķirta Jelgavas pašvaldības godazīme.
Ierastā nosvērtībā Ārija bilst: «Caur manām rokām ir izgājusi lielākā daļa pilsētas bērnu. Esmu bijusi tā, kura slimnīcā pēc piedzimšanas apskata visus jaundzimušos.» Smaidot viņa teic, ka mazotnē ārstētie jelgavnieki atved savas atvases un pārsteigumā vaicā: «Dakterīt, jūs vēl strādājat?!»
Vecāku nemudināts, daktera profesiju izvēlējies dēls Valts, kurš pārsteidzis ar negaidītiem rezultātiem.
Sirds ķirurgu saimē
Valts Ozoliņš ir Bērnu kardioloģijas un kardioķirurģijas klīnikas vadītājs un Bērnu klīniskajā universitātes slimnīcā strādā kopš 2000. gada. Viņš vadījis Latvijas Bērnu ķirurgu asociāciju, ir Sirds ķirurgu asociācijas biedrs. Bērnu kardioloģijā un kardioķirurģijā praktizējies un papildinājis zināšanas ASV, Lielbritānijā, Vācijā, Dānijā, citās valstīs. Valts ir pasaulē labi pazīstams speciālists. Dakteris ir gana aizņemts darbā, izbraukumos pie kolēģiem Eiropā, piedalās dažādās konferencēs.
Kādā intervijā Valts raksturojis darba lauku: «Bērnu sirds ķirurģija ir samērā jauna nozare, pirmās operācijas notika pagājušā gadsimta piecdesmitajos gados, sarežģītākas veiksmīgi izdevušās tikai astoņdesmitajos. Bērnu kardioķirurģija – vēl jaunāka. Aizbraucot uz Eiropas kongresu bērnu kardioķirurģijā, deviņdesmit procenti dalībnieku pazīstami sejā – uzvārdi lielākoties zināmi, publikācijas lasītas, uzstāšanās dzirdētas un redzētas. Eiropā ir ap divsimt bērnu sirds ķirurgu.» Latvijā ir daži, kuri strādā vienoti.
Pirmā pārstādīšana
Ārija Ozoliņa atklāj, cik sarežģīta un riskanta ir dēla darbības joma. Smagākās operācijas ilgst pat astoņas deviņas stundas bez pārtraukuma. Bērnu klīniskajā slimnīcā apgūta mazuļiem saudzīga operāciju prakse, proti, invazīvā ķirurģija. Tas nozīmē, ka nav jāver vaļā krūšukurvis, bet ar mūsdienīgu aprīkojumu manipulācijas notiek caur asinsvadiem. Pieredzējusī ārste secina, cik strauji attīstās medicīna un ko tā spēj. Dēls kopā ar kolēģiem gadā izdara 100 līdz 150 operācijas, kas nepieciešamas agrīnā vecumā iedzimtu sirdskaišu gadījumos. Valts ir piedalījies Latvijā pirmajā sirds pārstādīšanas operācijā bērnam.
Valta sieva Signe ir acu ārste, un viņas privātprakse atrodas Jelgavā. Ģimenē ir trīs atvases. Vecākā meita Kitija izvēlējusies arhitektūras studijas Rīgas Tehniskajā universitātē, jaunākās meitas Elzas džeza mūzikas mācības turpināsies Tallinā. Pastarītis Alfrēds apmeklē bērnudārzu.
Pārmanto matemātisko domāšanu
Ārijas un Rūdolfa otrs dēls Gints izvēlējies citu jomu. Pusaudzis būdams, vecākiem nezinot, izlēmis mācīties Rīgas 1. ģimnāzijā. Matemātika viņam allaž patikusi un padevusies, prestižajā mācību iestādē ticis viegli. Pēc vidusskolas beigšanas nolēmis studēt Latvijas Universitātes (LU) Fizikas un matemātikas fakultātes datorikas nodaļā. Darbs jau ilgāku laiku Gintam ir kompānijā «Tele2», kur atbildīgs par tehnoloģiskajām lietām.
Līdzīgi kā vecākajam brālim Valtam, arī jaunākā ikdiena saistīta ar izbraukumiem ārpus Latvijas. Viņš ir regulārs avioreisu pasažieris uz Stokholmu un Amsterdamu. Ginta sieva Anete Rīgas Stradiņa universitātē ir mārketinga vadītāja. Dēli Jēkabs un Niklāvs apmeklē sākumskolu.
Ozoliņi nav ietekmējuši jaunās paaudzes izvēli, jo katram savs ceļš ejams, taču ģenētikas un intelekta pārnese notiek.
Kombinē metodes
Rūdolfs Ozoliņš, tagad jau cienījamā vecumā, jaunības gados izstudējis divās augstskolās – Lauksaimniecības akadēmijas Mežsaimniecības fakultātē un LU Fizikas un matemātikas fakultātē. Ilgākās darba gaitas bijušas Lauksaimniecības universitātē, iegūstot profesora emeritus grādu. Inženiera mežkopja zināšanas viņš spēja sakombinēt ar matemātiskām metodēm, radot jaunus paņēmienus nozarei. Apbalvots ar Triju Zvaigžņu ordeņa Zelta godazīmi, saņēmis meža nozares gada balvu «Zelta čiekurs».
Līdzās zinību kārei un prasmei Rūdolfa mūža stihija ir bijuši kalni, kuros līdzi devusies ģimene. Pārgājienu rūdījums joprojām nozīmē daudz, un Ārija īpaši sargā atmiņas par šo dzīves posmu. Pēdējais kopējais kāpiens abiem bijis Francijas augstākajā virsotnē Monblānā. Tagad Rūdolfs uz dzīvi skatās no gadu kalna, un sievas aizkustinošā gādība par vīru ir kā mūža balva.
Pasaules cilvēki
Ierastie vārdi «pasaules cilvēks» bez pārspīlējuma piestāv vai visai Āžu ģimenei. Dēls Jānis ir SIA «Elijas nami» valdes priekšsēdētājs galvaspilsētā. Pamatdarbība ir nekustamie īpašumi. Ideju un neatlaidības viņam allaž pieticis, Rīgas Politehniskajā institūtā iegūtā izglītība noderējusi daudzās dzīves situācijās. No dzimtās puses paņemta uzņēmība un darbaspējas, tāpēc ieceres izdodas piepildīt, saka Jānis.
Par vienu tādu Jāņa meita Klinta vēstī: «Radīt «Vingruma klubu» ļoti vēlējās mans tētis. Viņa vīzija paredzēja, ka klubs kļūs par domubiedru satikšanās vietu, kur ne tikai sportot un iet pirtī, bet arī dalīties stāstos par dzīvi, darbu, ģimeni, panākumiem, mērķiem un sapņiem.» Klinta ir kluba direktore un neslēpj: «Esmu ļoti laimīga, ka manam darbam ir dziļa un patiesa jēga. Tā ir brīnišķīga ideja – vairot kluba biedru dzīvesprieku.»
Rallijs līdzsvaram
«Bauskas Dzīve» savulaik ir rakstījusi par Jāni Āzi un viņa līdzdalību leģendārajā Parīzes-Dakaras rallijā. Saspringtai darba ikdienai pretī jāliek kas līdzsvarojošs, un tas var būt sports. Dēls Reinis kā vaļasprieku spēlē hokeju, kurā agrāk cītīgi trenējies. Rudenī jauneklis turpinās mācības Rīgas Tehniskās universitātes doktorantūrā, padziļināti pievēršoties enerģētikai ar mērķi ekonomiski un videi draudzīgi izmantot resursus. Līdz šim iegūts maģistra grāds ne tikai Rīgā, bet arī Viļņas Ģedimina universitātē. Starptautiskās enerģētikas politikas studijas viņam bijušas Londonā. Ir pieredze enerģētikas projektu vadīšanā.
Īpaša saistība ar sportu ir Jāņa sievai Ērikai. Viņas biogrāfijā rodami gadi, kad nodarbojusies ar paukošanu, un šis virziens nav zaudēts joprojām. Ērika ir Latvijas Paukošanas federācijas (LPF) prezidente, Ziemeļvalstu Paukošanas savienības prezidente. Pagājušā gada nogalē atkārtoti ievēlēta Starptautiskās Paukošanas federācijas izpildkomitejā, kurā ir 15 pārstāvji no nacionālajām federācijām. Līdzīga pārstāvniecība Latvijas olimpiskajiem sporta veidiem ir vēl arī kamaniņu sportā un modernajā pieccīņā.
Latvijā ar paukošanu nodarbojas aptuveni četri simti sportistu. 2016. gadā LPF rīkoja trīs Pasaules kausa izcīņas posmus, piesaistot 250 dalībnieku no 35 valstīm. Respektablās sacensības nevarētu notikt bez Ērikas Āzes aktīvas darbības. Tā ir gan pašu valstī, gan Eiropas zemēs un citos kontinentos, uz kurieni jābrauc Ērikai.
Senču gaitas
Par sendienām un vēsturiskiem notikumiem daudz atmiņu ir Kārlim Āzim. Sirmgalvja mūžs sasniedzis 94 vasaras, un dienas rit pārdomās, vērojot televīzijas raidījumus un uzzinot aktuālo informāciju. Viņš sazinās ar paziņām un draugiem Budbergā, kur Kārļa dzīves plūdums bijis dziļākais. Viņš zina līdz sīkumiem raksturot senču gaitas.
Kārļa tēvs Andrejs dzimis 1871. gadā Budbergā. Bijis apsviedīgs puisis, 19 gadu vecumā no laukiem braucis darbu meklēt Rīgā. Gājis «uz dullo» naktsmājas prasīt, bet izrādījies, ka laipnajiem ļaudīm pieder beķereja, un tur pieņemts par maizes izvadātāju. Darbs bijis Slokā, un centīgais laucinieks izkalpojies par vecāko strādnieku. Gribēdams pasauli redzēt, Andrejs devies uz Krieviju un nonācis Kazaņā, kur atkal bijis darbs beķerejā. Pēc tam atgriezies dzimtajā pusē, lai justos stabili.
Latvijas agrārās reformas laikā Andrejs Āzis ieguvis astoņus hektārus zemes, un loģiska bijusi mājas celtniecība. Baļķi gādāti Taurkalnes mežos un ar zirgu vesti uz Budbergu. Jaunākajai paaudzei tas izklausās gandrīz kā pasakā. 1929. gadā uzbūvēti «Indrāni», kur gandrīz viss mūžs ritējis Kārlim. Tagad par mājas saglabāšanu un atjaunošanu gādā Ārija. Viņas dēli vēlas, lai šī vieta, kur ritējušas bērnības vasaras, paliktu dzimtai nozīmīga.
Tālumā piespiedu kārtā
Pasaules ceļi piespiedu kārtā bija jāmēro arī Kārlim Āzim. Otrā pasaules kara beigu posmā viņš nokļuvis Latviešu leģionā un nav varējis izvairīties no represijām. Maskavā sēdējis trijos cietumos. Bijusi gan formāla advokāte, kas teikusi, lai raksta apžēlošanas rakstu. Pēc sprieduma, ka sodīts ar desmit gadiem bez tiesībām atgriezties dzimtajās mājās, Kārlis tomēr ieguvis labvēlību un tēvzemē no tālajiem ziemeļiem ticis atpakaļ 1947. gadā. Tā laika notikumus pats uzskata par neizskaidrojamiem.
Atgriežoties Budbergā, jaunais vīrietis svēris tikai 44 kilogramus. Vajadzējis atkopties, lai stātos darbos savā sētā un būtu stiprs nākamajam dzīves posmam. Tas bijis darbs kādreizējā kolhozā «Brīvais arājs», vēlāk «Raiņa» un Brunavas padomju saimniecībā. Kārļa asais prāts un saprašana par dzīvi noderējuši dažādos darbos, kas saistīti ar rēķiniem.
Ceļš uz mājām
Kopējā dzīvē ar Ainu Blīvi, kurai izteikta rakstura stingrība un pienākuma apziņa, vadītas smagas darbdienas. Aina bijusi speciāliste lopkopībā, kas savulaik plaši attīstīta Brunavā. Pacietīgi izturējusi ikdienas rūpes, kādas zināmas tikai viņas paaudzes sievietēm. Darbam radināti meita Ārija un dēls Jānis, pamatvērtības sniegtas mazbērniem. Gadu gaitā sakuplojušo dzimtu kopā saista ģimeniskums, svinot nozīmīgus dzīves notikumus, apaļas jubilejas, Kārļa un Ainas zelta kāzas. Tagad satikšanās ir citādāka, jo Aina dus Brunavas pagasta Ķirķeļu kapu kalniņā. Laikam ritot, dzimtā prot ņemt un dot cits citam labo.
Budbergā ceļu uz Indrānu mājām iezīmē ozols. Kārļa māte Auguste savulaik vēlējusies, lai stiprie koki paliek kā «Indrānu» liecinieki. Otrs latviskais simbols atrodas uz lauka, trešais iestādīts, kad Ārijas ģimenē sagaidīts pirmais mazmazdēls. Tā liecība dzimtas jaunajai paaudzei.
