Kārļa Štelma mūžs jau vairāk par deviņdesmit gadiem ir piederīgs Bauskai. Viņš šeit dzimis, dzīvojis, un tagad ierasta ir pensionāra ikdiena. Kā neviens cits, Kārlis pilsētu skatījis no putna lidojuma, jo teju simt mājām licis spāres un veidojis jumta konstrukcijas. Amatnieks bilst: «Tā biju piešāvies, ka ar aizsietām acīm pa jumtu varēju dzīvot.» Ikdienas papildinājums visu dzīvi bijis sports, un saruna, protams, raisās par abiem – par amatu un sportu.
Jūsu ilggadība darbā ir apbrīnas vērta. Kādi objekti spilgtāk palikuši atmiņā?
– Darba stāžu man nebija, kur likt (šķelmīgi smaida – M. O.). Papīros rādās, ka esmu strādājis 65 gadus. Jau būdams pensijā, sporta namā «Mēmele» veicu galdnieka pienākumus. Pati pirmā darbavieta – kādreizējais Bauskas rūpkombināts, no kura vēlāk izveidoja Sadzīves pakalpojumu kombinātu. Strādāju galdniecībā, un manu roku darbs bija tagadējā pilsētas Kultūras centra lielie logi, tie gan tagad ir aizmūrēti. Tur esmu darinājis pat kāpnes kora dziedātājiem, šo uzdevumu veicot, diriģents Gido Kokars mani konsultēja.
Mani pieņēma darbā 1951. gada 1. janvārī toreizējā Remontu un celtniecības iecirknī. Šeit trāpījās sastapties ar riktīgu meistaru, baušķenieku Mārtiņu Liepu. Abi bijām vienā brigādē, es strādāju ar koku, viņš pārzināja mūra darbus. No Mārtiņa daudz iemācījos.
Nācies strādāt Bauskas pils parka pašreizējās estrādes būvē, kas bija sarežģīts darbs un ilga gadus četrus. Bija vajadzīgi īpaši veidņi, lai nodrošinātu labu akustiku. Bauskā ir māja, kuru dēvēja par Kremli (ēka Uzvaras ielā – M. O.). Šo namu būvēja tā laika nomenklatūras darbiniekiem. Dzīvokļi ar augstiem griestiem, telpas plašas. Vēl esmu strādājis Bauskas autoostas arku būvē. Pārdomājot varu teikt, ka pusei Bauskas pielikta roka.
Kāda tagad, jūsuprāt, izskatās pilsēta?
– Galīgi atpakaļ neiet, bet uz priekšu varētu virzīties straujāk. Baseins nav uzcelts, kaut arī par to runā gadiem ilgi. Sakoptība uzlabojas, ielas remontē. Man tagad mīļākā vieta ir Korfa dārzs, kas atrodas pavisam tuvu mājai, kurā dzīvoju. Te var atrast solu, kur pasēdēt kopā ar kādu vecu draugu un parunāt.
Par darba gadiem sakrājies daudz liecību, un dažas ir pavisam senas.
– Saglabājies kāds papīrs no 1949. gada. Uz lielas lapas ir mans jaunības dienu foto, un zemāk rakstīts: «Ieskaitīts stahanoviešu sarakstā par darbu pārpildi.» Vēl – atzinība «Uzvarētājs sociālistiskajā sacensībā PSRS 60. gadadienai – 60 trieciendarba nedēļas» un tamlīdzīgi. Tas viss pieder vēsturei, manu darbu tā sociālistiskā sacensība neietekmēja. Visvisādu diplomu ir daudz. Kādreiz krāju rajona avīzes, kurās biju slavēts vai šimpēts.
Dzīve ir bijusi interesanta. Lielākā mūža daļa aizritējusi padomju sistēmā, otrā daļa – atjaunotajā Latvijas brīvvalstī.
– Nekad neesmu garlaikojies. Pieskaitu sevi melnā darba strādniekiem, padomju laikā pelnīju ļoti labi. Trīs mašīnas varēju nopirkt. Jā, nauda bija, taču tikt pie auto grūti. Stāvēju rindā, bet tā uz priekšu nevirzījās. Sarunāju ar draugu, ka būs iespēja satikties ar toreizējo partijas rajona komitejas pirmo sekretāru Jāni Bonātu, kuram bija liela teikšana. Žēlojos, ka nevaru dabūt mašīnu. Viņš jautāja, vai «Zaporožec» mani apmierinās, jo esot saņemti papildu fondi, tikai jābraucot uz rūpnīcu pakaļ. Atbildēju apstiprinoši. Tā dabūju tolaik zemākās klases autiņu ar divām durvīm un motoru aizmugurē. Smejos, ka tagad man ir kas līdzīgs «zapiņam» mūsdienīgā variantā – mazs «resnītis» ar divām durvīm. Līdz veikaliem aizbraucam, uz kapu sakopšanu nav jāiet kājām. Vēl esmu nobraucis divus žiguļus, kas savulaik skaitījās labas mašīnas. Tagad var dabūt visu ko, taču naudas ir par maz.
Dzīves pavērsieni ilgajos mūža gados ir raibu raibie. Kādas neparastības vēlaties izcelt no deviņiem gadu desmitiem?
– Katru gadu pirms 9. maija saņemu īpašu apsveikumu no Maskavas (Rāda tekstu ar Krievijas prezidenta Vladimira Putina parakstu – M. O.). Iepriekš nāca vēstules ar citu valstsvīru parakstiem. Savs labums no tā tiek, šajā pavasarī 18 dienas pavadīju Jaunķemeru sanatorijā. Visus izdevumus sedza Krievija. Sarkanajā armijā biju pavisam neilgu laiku, no 1944. gada augusta. Kā daudzās Latvijas ģimenēs, arī no manējās viens brālis bija iesaukts vācu armijā un krita karā. Es biju jaunākais no trim brāļiem, par ko mēdz teikt «abrkasītis».
Pārlūkojot kādreizējā Bauskas rajona sporta vēsturi, ir pamanāms jūsu uzvārds. Kā esat sadraudzējies ar fiziskajām aktivitātēm?
– Sportā neviens nav skubinājis, tajā pats sevi esmu ievadījis. Kaut ko varēju izdarīt, un mani ņēma komandā. Bauskas rajona čempions esmu bijis septiņos sporta veidos, piemēram, futbolā, volejbolā, basketbolā, rokasbumbā. Nevaru izcelt nevienu veidu, kas būtu sirdslieta un kura dēļ ģībtu. Patīk tas, kurā labāk iet un kurā var vinnēt. Tolaik, ja kaut ko darīja, laiku nežēloja. Diplomus, medaļas un citas balvas saskaitīt nevaru. Daudz esmu piedalījies veterānu sacensībās. Tagad visvairāk līdzi jūtu basketbolistu un hokejistu cīņām.
Jums ir bijusi iespēja spēlēt vienā komandā ar vecāku un jaunāku laiku Bauskā labi zināmiem sportistiem. Kurus vēlaties pieminēt?
– Diemžēl daudzu vairs nav šaisaulē. Man labi draugi un aktīvi sportisti bija ķirurgi Juris Ailis un Genādijs Zaderņuks. Viņu dzīve aprāvās pārāk agri. Jēkaba Pumpuriņa sirds pārstāja pukstēt galda tenisa sacensībās, biju viņam palīdzējis sagatavoties veterānu mačiem.
Pēckara gados daudz sportoju kopā ar Kārli Vasiļjevu un Eiženu Stūri, kurš bija mans klasesbiedrs. Bijis daudz draugu, ar visiem esmu labi saticis. Priecājos, kad saņemu aicinājumu piedalīties Bauskas novada gada sporta sarīkojumā, tad atkal sastopos ar savējiem.
VIEDOKĻI
Genovefa Puķīte, pensionēta ekonomiste: – Kārlis bija punktīgs, vienmēr, ko solīja, izdarīja. Draudzīgs ar visiem. Labi meistari mēdz būt iedomīgi, par viņu to nevar teikt.
Pēteris Lambergs, pensionēts sporta darbinieks: – Pazīstu Kārli kopš 1977. gada un apbrīnoju viņa aso domāšanu, kas šajā laikā maz mainījusies. Par politiku mēs tikpat kā nerunājam, plašāk tērzējam par sportu, kas viņu interesē joprojām, par veciem laikiem. Man prātā viņa stāstītais, kā pirmajos Ulmaņlaikos saimnieki izvēlējās amatniekus. Jurģos bija jāparāda darbarīki, ja tie kārtīgi, tad varēja salīgt.
Kārlim ir dažādi oriģināli teicieni. Vienu atceros no dienām, kad viņš man palīdzēja būvēt māju: «Visu laiku skaties, lai nav tukšo reisu.» Tas nozīmē, ka jālūko, ko vari paņemt rokās un pārvietot, kustoties celtnē vai ārpus tās. Ir vērtīgi to apgūt, un man patiešām tukšu reisu nav.
Andrejs Robežnieks, pensionēts sporta darbinieks: – Štelms bija labs kolēģis, strādāja ar izdomu. Būdams jau solīdā vecumā, viņš nebaidījās kāpt uz sporta nama «Mēmele» jumta. Kaut arī mums ir prāva gadu starpība, to nejutu.
Inga Ūbele, sporta centra «Mēmele» galvenā speciāliste: – Kārlis ir humora vecis, ja Bauskā būtu tāds omulības klubiņš kā Rīgā, viņš varētu būt ja ne tā vadītājs, tad līdzpriekšsēdis gan. Gados jaunāki sportisti ciena senioru, viņu var dēvēt par vietējo sporta leģendu.
