Piebalgas galvenais runasvīrs Ķencis teic tā: «Tālus ceļus iedams, vienmēr padomā, kā sacīt jāsaka, vai tuvie jau izieti!».
Piebalgas galvenais runasvīrs Ķencis teic tā: “Tālus ceļus iedams, vienmēr padomā, kā sacīt jāsaka, vai tuvie jau izieti!” Vadoties pēc šiem gudrajiem vārdiem, Codes pagasta pensionāri devās ekskursijā pa savu Bauskas rajonu, mazliet iebraucot arī kaimiņu zemēs. Cik daudz skaista un interesanta mēs redzējām un dzirdējām tepat tuvumā!
Kādreiz slavenais Bārbeles sēravots atrodas divus kilometrus no centra, skaistā dabas stūrītī. Tagad avotiņš vairs nav populārs, jo tajā ir samazinājies sēra saturs un ārstniecībai to vairs neizmanto. Bet kādreiz te bija dziednīca ar sešām vannām. Pagaršojām ūdeni. Nu nav garšīgs! Toties pensionāru kora izpildījumā braši izskanēja tautasdziesma “Meita gāja uz avotu”. Avotiņa tuvumā (tā stāstīja zinātāji) atpūtu bauda Ilga un Andris Upenieki (domāju, daudzi baušķenieki viņus atceras). Te viņu dzimtas mājas, skaisti sakoptas un laucinieciski mīļas. Bārbeles kapos apskatījām pieminekli drosmīgajam latviešu zemniekam Mārtiņam Odiņam. Viņam bija dūša 1856. gadā doties uz Pēterburgu pie cara ar sūdzību par vietējā muižnieka patvaļu un nežēlību. Par to viņu noindēja. Bijām arī baznīcā, ko mums laipni atvēra.
Drīz jau esam Vallē, “Zvanītāju Bukās”. Te 1885. gadā piedzima nākamais aktieris un režisors Alfrēds Amtmanis. Briedītis ir viņa iesauka, kas iet viņam līdzi visu mūžu. Māja ir saglabāta tāda, kāda tā ir būvēta. Izkāpjot no autobusa, Valija ar sajūsmu sveic muzeja vadītāju Austru Urlovsku. Viņa samulst un neatpazīst savu jaunības draudzeni, bet tas ir tikai brītiņš. Muzejā ekspozīcija ir bagātīga un interesanta. Ar kādu aizrautību Austra stāstīja par Alfrēdu Amtmani-Briedīti, par viņa darbu, dzīvi un panākumiem, arī par pārējiem Nacionālā teātra aktieriem! Uzzinājām daudz jauna. Arī mēs Austrai Urlovskai varējām sniegt mazu informāciju. Aina pastāstīja, cik skumjš un vientulīgs bija slavenā aktiera Eduarda Pāvula pēdējais ārstēšanās periods. Austra par to bija ļoti sāpināta. Vallē darbojas sabiedriska organizācija “Valles pūces”, vērā ņemama biedrība, ar ko varētu dibināt draudzību arī codieši un baušķenieki. Biedrībā darbojas pagasta sievietes (kāpēc vīrieši visur ir tik kūtri un nevarīgi?). Viņu moto ir I. Ziedoņa vārdi: “Mēs vēl nedarām visu, ko cilvēks var un drīkst.”
Vecumniekos iebraucam krietni izsalkuši, bet cerīgi, jo pusdienas ir pieteiktas. Ak, tavu vilšanos! Jau pēc pāris minūtēm ēdienkarte ir sarukusi līdz minimumam. Labi, ka tuvumā ir cita kafejnīca, kur varam remdēt izsalkumu. Nu ir spēks turpināt ceļu pie bijušā codieša Jura Audzijona uz “Jūrām”. Jābrīnās, kā cilvēks to visu var izdomāt un izveidot: vējdzirnavas, šūpoles, ūdensrats, pirtiņa, vārti un vārtiņi, lūgšanu namiņš un baznīciņa…
Pa baltu, putekļainu ceļu, caur pļavām un mežiem, caur aizaugušiem laukiem, gar sabrukušām, pamestām fermām, pāri Iecavas upītei iebraucam Bruknas muižas pagalmā. Mūs sagaida milzīgs, ruds un labsirdīgs sanbernārs. Pāri pagalmam nāk arī Kalna svētību kopienas saimnieks kapelāns Andrejs Mediņš. Turpat muižas parādes durvju priekšā viņš sāk stāstījumu par kopienas mērķiem un darbu. Kopiena darbojas jau četrus gadus un cenšas glābt cilvēkus no alkohola un narkotiku atkarības. Te nav neviena algota darbinieka, kopienas dalībnieki iztiek no tā, ko paši saražo: paši sēj, pļauj, kopj lopus, paši gatavo ēst un mazgā veļu. Te nevienu nespiež palikt, katram pašam jālemj savs liktenis, turpmākā dzīve. Lielākā daļa šo darba un lūgšanu terapiju neiztur un aiziet. Dzirdējām daudzus skaudrus stāstus, diemžēl arī to, ka jauniešu vēlmi atbrīvoties no atkarības nereti izjauc piederīgie.
Muižā šajos četros gados ir daudz paveikts, bet vēl vairāk ir darāmā. Reiz te bija grāfu Plātenbergu dzimtas mājas, tad skola, kultūras nams, Bruknas pagasta nams, bet beigās… cūku kūts. Neiedomājami, vēl tagad trīs pagraba velves ir pilnas ar cūku mēsliem, bet zem tiem pagrabos ir apbedīti Otrajā pasaules karā kritušie vācu karavīri. Ko domāja (ja domāja) tā laika kolhoza vadītāji? Ap muižu ir 11 hektāru liels parks, kurā vecie koki nav saglabājušies. Tagad top jauns parks. Interesants risinājums puķu dobēm: dažādu figūru veidoti bukšu stādījumi, bet vidū – burkāni, kāposti, kabači… Skaistais kopā ar lietderīgo.
Vienā no pagraba velvēm ierīkota lūgšanu kapela. Te mēs rodam glābiņu no svelmainās saules un klausāmies mācītāja Andreja Mediņa interesantos nostāstus par Bruknas muižas pagātni un nākotnes plāniem. Un tad viņš dzied dziesmu “Kur paliek viss?”. Mēs klausāmies uzmanīgi un bijīgi, domās atkārtojot: “Jā, kur paliek cilvēks, dziesma… viss?”
Vakars ir klāt, jāpošas mājup. Esam pieklusuši un arī nedaudz noguruši, jo gadi ir paņēmuši līdzi izturību un izveicību. Tomēr esam ļoti apmierināti ar skaisti pavadītu dienu, kas nu paliks tikai atmiņās.
Silts paldies Codes pagasta padomei, kas mums atvēlēja lielo skolas autobusu bez maksas. Paldies Solvitai un Kristīnei par interesanto maršrutu! Paldies šoferim Aivaram! Gaidīsim citu vasaru, lai varētu doties citā ceļojumā pa tāliem (labāk gan pa tuviem), kaut arī putekļainiem un nelīdzeniem ceļiem.
52 pateicīgie un apmierinātie Codes pagasta pensionāri
