Šonedēļ politiķi lauž šķēpus par Latvijas nākotnes jautājumu – par pabalstu palielināšanu daudzbērnu ģimenēm. No vienas puses, piedāvājums budžetam iesniegts gana nekorekti – kad visi budžeta pamatjautājumi it kā jau saskaņoti. Tomēr, ja šo savādo jautājuma nogulēšanu atmet, tad ir vēl cits pārmetums – idejas pretinieki uzsver, ka tas radīs ģimenes, kas dzīvos tikai no pabalstiem.
Neredzu neko nosodošu, ja būs ģimenes, kas kādu laiku iztiks tikai no pabalstiem. Var jau būt, ka ierēdņiem liekas, ka četru, piecu vai sešu bērnu māmiņa var strādāt tāpat kā sieviete bez bērniem vai vienu bērnu. Tik vai kāds var pateikt – kurš ņems darbā māmiņu, kurai vairāk nekā pusi gada ir slimības lapa, jo bērni slimo? Jā, ja kādam tas ir atklājums – pirmsskolas iestāžu apmeklējuma laikā bērni daudz slimo. Daudzbērnu māmiņu sūtīt darbā, vismaz kamēr visi bērni vēl neiet skolā, ir diezgan muļķīgi.
Ierēdņiem tā vietā būtu jāuztraucas par kaut ko citu. Reizē ar pabalstiem ir jānāk atbildībai, lai bērnus nesūtītu uz internātskolām uz visu nedēļu vai pat mēnešiem. Lai viņi kārtīgi ietu skolās, mācītos sekmīgi, lai piedalītos dažādos pulciņos, lai topošajai Latvijas paaudzei būtu iespēja pilnveidoties, nevis truli atsēdēt skolas skolā un aizbraukt uz ārzemēm strādāt zemas kvalifikācijas darbu.
Ja tas ir bērna invaliditātes pabalsts, tad vecākam ir jārūpējas par attīstību un visām iespējām, kas var uzlabot dzīves kvalitāti. Daudzbērnu ģimenē gan vecākiem, gan valstij jārūpējas, lai izaug jaunietis, kas ir sevi pilnveidot spējīgs. Ir jābūt konkrētām prasībām, kas jāizpilda, ja vecāki vēlas saņemt šos pabalstus.
Problēma nav jautājumā, vai šādu atbalstu vajag, bet gan – lai no tā būtu reāls labums bērniem.
