Tas, ko par savām izjūtām, sajūtām un veselību pacienti uzticējuši ārstam, nebūt nepaliek viņu abu ziņā. Turklāt tas neskar vietējo pļāpu līmeni.
Tas, ko par savām izjūtām, sajūtām un veselību pacienti uzticējuši ārstam, nebūt nepaliek viņu abu ziņā. Turklāt tas neskar vietējo pļāpu līmeni.
Trešās personas rokās…
1998. gadā Latvijā izveidots Psihisko traucējumu un psihisko slimību valsts reģistrs. Tajā ir atrodama ne tikai skaitliska jeb statistikas informācija, bet arī konfidenciāli dati par pacientiem: personas kods, vārds, uzvārds, informācija par izglītību, sociālo stāvokli, ienākumiem un citas. Ārstam ir pienākums šādas ziņas reģistram sniegt. Tas savukārt rada bažas, ka no reģistra dati var nokļūt arī trešās personas rokās, turklāt pat bez pacienta ziņas un piekrišanas.
Potenciālais darba devējs saņemto informāciju var izmantot pret cilvēku visdažādākajos veidos, var ietekmēt personīgo dzīvi.
Šim faktam vairākus gadus uzmanību cenšas pievērst Latvijas Psihiatru asociācijas Lauku psihiatru sekcija, ko vada ārste M. Jumeja. Nav jābūt psihiatra pacientam, lai uzvārds nokļūtu minētajā reģistrā. Arī ģimenes ārstam ir pienākums aizpildīt īpašu anketu, ja cilvēkam ir diagnosticēta neiroze, depresija vai kāds psihisks traucējums, kas var būt, piemēram, arī hronisks bezmiegs.
Galvenā ir savstarpēja uzticēšanās
Savu viedokli pauž Rūta Grava, Bauskas rajonā praktizējoša psihiatre: «Pēdējā laikā man ir bijušas vairākas nepatīkamas situācijas, sastopoties ar pacientiem, kuri uzskata, ka, sniedzot ziņas reģistram, esmu viņus nodevusi tādai kā publiskai apspriešanai. Jebkurā medicīnas jomā, psihiatrijā jo īpaši, galvenā ir pacienta un ārsta uzticēšanās. Tas daudzējādā ziņā sekmē vai traucē ārstēšanu.»
Problēma ir tā, ka ziņas par personu no Psihisko traucējumu un psihisko slimību valsts reģistra var pieprasīt dažādas instances, piemēram, komisija, kas sniedz atzinumu par transporta līdzekļu vadīšanas tiesību saņemšanu, komisija, kas dod atļauju ieroču nēsāšanai un vēl vairākas citas institūcijas. Par izziņas pieprasīšanu no reģistra, kas, starp citu, ir valsts struktūra, personai ir jāmaksā apmēram pieci lati.
Tiesības atteikties
Rūta Grava ir sarūgtināta, jo komisijās cilvēkiem neizskaidro, ka viņiem ir tiesības atteikties no izziņas pieprasīšanas reģistram. Vietējais psihiatrs un narkologs, kura rīcībā ir pacienta ambulatorā karte un slimības vēsture, tikpat precīzi var sniegt komisijai atzinumu, vai konkrētais pacients ir spējīgs un tiesīgs saņemt transporta līdzekļa vadīšanas atļauju, vai viņa saslimšana ir savienojama ar ieroča nēsāšanas atļaujas saņemšanu un vai tas neapdraud sabiedrību. Turklāt par šādu izziņu nav jāmaksā.
Lauku psihiatru sekcija ir vērsusies dažādās instancēs, arī Tieslietu ministrijā, Labklājības ministrijā, pat Valsts cilvēktiesību birojā, lai informētu, ka konfidenciālu ziņu nosūtīšana reģistram par ikvienu psihiatrijas nozares pacientu ir pretrunā ar starptautiski atzītām ētikas normām.
Protestējot pret reģistra datu izmantošanu, daži psihiatri jau atteikušies sniegt ziņas. To nedara arī vairāki privāti praktizējoši mediķi. Bet tad reģistrs nav pilnīgs un nesniedz precīzu ainu.
Prasa veikt grozījumus
Ārste Rūta Grava stāsta, ka šajā ziņā nepiekāpīgākais Lau- ku psihiatru sekcijā ir Cēsu ra- jona poliklīnikas psihiatrs Oskars Bundža. Viņš reģistram no 1998. līdz 2002. gadam neesot nosūtījis ziņas ne par vienu savu pacientu. Savu protestu cēsnieks pamatojis ar Pasaules Psihiatru asociācijas pieņemtām ētikas normām. Tās liek pret psihiatrijas pacientiem būt īpaši uzmanīgiem un informāciju, ko slimnieks sniedzis ārstam, izmantot tikai ārstēšanas nolūkos. Izņēmums ir gadījumi, kad šāds cilvēks ir sabiedrībai bīstams. Tāpēc psihiatri noteikti pieprasa veikt grozījumus pacientu reģistra datu pieejamībā un izmantošanā.
Par savu rīcību un nostāju Oskars Bundža saņēmis veselības aprūpes administratoru asu kritiku. Iepriekšējais labklājī- bas ministrs Viktors Jaksons pat pieprasījis, lai Latvijas Psihiatru asociācija un sertifikācijas komisija izvērtē O. Bundžas profesionālās zināšanas veselības aprūpē. Tik kategoriski viņš laikrakstā «Diena» 2002. gada 27. jūnijā atbildējis uz O. Bundžas publikāciju par šiem jautājumiem.
Informē par situāciju sabiedrībā
Kāpēc šāds reģistrs ir vajadzīgs, atbildot uz Lauku psihiatru sekcijas vēstulēm, 2002. gada nogalē skaidrojusi Labklājības ministrija. Tā ir statistika par situāciju sabiedrībā saslimstībā ar psihiskām kai- tēm. Atbilstoši fiksētām diagnozēm var prognozēt, kādas zāles psihiski slimiem pacientiem būs vajadzīgas dzīves kvalitātes uzlabošanai, arī paredzēt to ieviešanu kompensējamo medikamentu sarakstā. Tas sniedz priekšstatu par to, cik daudziem pacientiem var būt nepieciešama sociālā aprūpe. Šāda reģistra uzturēšanas nepieciešamību nosaka daudzi likumi, kas prasa ziņas par to, ka attiecīgā persona nav reģistrēta ar psihiskiem traucējumiem un psihiskām slimībām sirgstošu pacientu valsts reģistrā. Uzsvērts, – lai reglamentētu tiesiskās attiecības psihiatrijas jomā, nodrošinot personas veselības aizsardzību, ir izstrādāts Psihiatriskās palīdzības likumprojekts.
Anonimitāte zūd, pārkāpjot slieksni
Taču tie nav vienīgie dati, kas tiek vākti par mums, pacientiem. 72 stundu laikā ārstam jāsniedz paziņojums citam atbilstošajam reģistram par slimnieku, kuram pirmoreiz noteikta sifilisa, gonorejas, hlamidiozes, anoģenitā- lās herpes, mikrosporijas, kraupja, kašķa diagnoze. Paziņojuma veidlapā jānorāda vārds, uzvārds, personas kods, dzimums, dzimšanas dati, pat tautība, izglītība, ģimenes stāvoklis, nodarbošanās, pacienta darbavieta vai mācību iestāde.
Tad nu iznāk, ka ārstēšanās anonimitāte zūd brīdī, kad pārkāpjam ārsta kabineta slieksni.
