Nesen manās rokās nonāca grāmata «No NKVD līdz KGB. Politiskās prāvas Latvijā 1940 – 1986: Noziegumos pret padomju valsti apsūdzēto Latvijas iedzīvotāju rādītājs» (Latvijas Vēstures institūta apgāds, 1999).
Nesen manās rokās nonāca grāmata «No NKVD līdz KGB. Politiskās prāvas Latvijā 1940 – 1986: Noziegumos pret padomju valsti apsūdzēto Latvijas iedzīvotāju rādītājs» (Latvijas Vēstures institūta apgāds, 1999).
Pieklājība prasa vispirms pateikties par melnās (pēc krāsas un satura) grāmatas veidošanu un izdošanu, jo darba ir bijis daudz, un radīts vēstures pētītājiem noderīgs izdevums. Bet kāpēc tam bija nepieciešama publiskošana un tiražēšana plašākam lasītāju lokam? Tiem cilvēkiem, kuri 1999. gadā brīvajā Latvijā ir «pagodināti» par bandītiem, viņu atbalstītājiem, cīnītājiem pret strādnieku šķiru, Dzimtenes nodevējiem, diversantiem, teroristiem utt., u.t.jpr., un kuri vēl palikuši dzīvi, šī patiesi melnā grāmata ir spļāviens nevis sejā, bet dvēselē.
«Šī terminoloģija daudziem, uz kuriem tā attiecas, var šķist aizvainojoša un pazemojoša…» ievadā raksta Dr. hist. Rudīte Vīksne un Kārlis Kangeris. Tā nešķiet, tas patiesi aizvaino un pazemo vairāk, nekā to spēj iedomāties tie, kuriem šis biķeris gājis secen.
Okupācijas gados ziņas par «bijušajiem» bija slepenas un atklāti uz «bandītiem» ar pirkstu nerādīja un kaimiņbērniem nepaziņoja, kas dzīvo viņu blakusmājā vai dzīvoklī. Pats par sevi saprotams: uz ārzemēm nelaida, vienā otrā darbā vai vienā otrā augstskolas fakultātē nepieņēma, mirušo leģionāru vai citu «bandītu» piederīgajiem avīzē līdzjūtību ievietot neļāva. Tas viss bija. Tas sāpēja un pārsāpēja, bija jādzīvo vien tālāk.
Pirmo triecienu neatkarīgajā Latvijā kara un citu tribunālu tiesātie saņēma reizē ar reabilitācijas apliecību, kurā viņa un nākamo paaudžu zināšanai bija ierakstīts – Dzimtenes nodevējs. Patiesībā viņi bija padomju impērijas ekonomikas bezalgas stutētāji, un nu uz mūžiem melnajā grāmatā ierakstīti…
Protams, reabilitācijas papīru var sadedzināt vai zemē ierakt, bet ko lai dara ar vairākos simtos eksemplāru (pagaidām?) izdoto melno grāmatu, kurā pretī uzvārdam, vārdam, dzimšanas gadam un vietai (lai nesajauc ar kādu goda cilvēku) ierakstīts: bandīts vai bandītu atbalstītājs. Un viss. Kaut cik labāk var justies tie, kuri nosaukti par «teroristiskas pretpadomju organizācijas» dalībniekiem, jo vismaz pateikts – pret ko. Pasaudzēti ir valstī pazīstami disidenti, jo atrasta vieta sīkākam skaidrojumam – kādus pretpadomju dzejoļus uzrakstījuši vai kādas pretpadomju grāmatas izplatījuši.
Grāmatā nav šķirkļa vai kādas citas zīmes, kas «noziedznieku maisā» atdalītu kriminālos no politiski tiesātajiem (gluži tāpat kā lēģeros). Un mana brāļa un citu viņa līdzaudžu mazbērni, melnajā grāmatā ieskatījušies, nesapratīs, kādus bandītus viņu vectēvs ir atbalstījis, jo, kā rādās, Latvijas vēsturi viņiem skolā nemācīs vis: ar katru dienu pieaug to pilsoņu skaits, kuriem Latvijas vēsture nepatīk, un, atšķirībā no politiski represētajiem, viņus taču aizvainot nedrīkst, liekot mācīties viņus pazemojošu vēsturi.
Priekšvārdā un ievadā aizvainojošie termini gan likti pēdiņās, bet turpmāk – sarakstos – tās pazudušas. Priekšvārdā pēdiņās ir arī daļa grāmatas nosaukuma – «noziegumos pret padomju valsti», bet šo pēdiņu nav nozīmīgākajā vietā – virsrakstā. Pavisam citādāk grāmatas saturs būtu uztverams, ja tās apakšvirsraksts skanētu kaut vai šādi: «Noziegumos pret okupācijas režīmu apsūdzēto Latvijas iedzīvotāju rādītājs». No okupācijas vārda grāmatas sastādītāji baidījušies vairāk nekā no tūkstošiem aizvainoto pārdzīvojumiem – gan jau izturēs.
