No Bauskas apriņķa Kurmenes pagasta 29 mājām 1949. gada 25. martā uz Omskas apgabalu Sibīrijā izsūtīts 101 kurmenietis. Vecumnieku stacijā lopu vagonos salādēto vidū bija arī Tilindu ģimene.
No Bauskas apriņķa Kurmenes pagasta 29 mājām 1949. gada 25. martā uz Omskas apgabalu Sibīrijā izsūtīts 101 kurmenietis.
Vecumnieku stacijā lopu vagonos salādēto vidū bija arī Tilindu ģimene: saimnieks Alberts, viņa sieva Zelma, meitenes dvīņumāsas Ilga un Velta, arī Zelmas vecāki Anna un Andrejs Šteinbergi.
Izsūtījumam nolemti
Kalējs Alberts Tilindis no tēva bija mantojis divus hektārus zemes. Skaistā vietā, Mēmeles krastā, tikko kā bija sākta būvēt dzīvojamā māja. «Kaļķucepļos» kuplā ģimene satilpa vienā istabā un virtuvē. Taču arī pēc šī mazumiņa kāds bija tīkojis vai varbūt Tilindi aizvesti citas ģimenes vietā, kura spējusi atpirkties. Tādi gadījumi nebija retums. Padomju varas vajāto pulkā bija arī abi Zelmas brāļi – Mārtiņš un Andrejs Šteinbergi – un viņu ģimenes.
Atmiņu pavedienu šķetina Velta Kronberga, dzimusi Tilinde:
– Torīt abas ar māsu gatavojāmies uz Kurmenes skolu. Piekalnē ieraudzījām vīrus ar šautenēm. Viņi teica, ka stundu skolā nebūšot. No mājām mūs visus zirga pajūgā aizveda uz kādu šķūni, pēc tam smagās mašīnās – uz Vecumnieku staciju. Mamma bija gaidību pēdējā mēnesī. Kad uznāca dzemdības, viņu pārvietoja uz ešelona lokomotīves kurtuves telpu. Tur ogļu putekļos un netīrumos 30. martā, piektā dienā pēc izvešanas no mājām, piedzima mūsu brālītis Pēteris. Kas viņu saņēma, kas pārgrieza nabassaiti, tā arī nezinām. Varbūt mamma bija par to stāstījusi, bet atmiņa visu nav saglabājusi…
Mammu ar puisēnu no ešelona izsēdināja Rjažkas pilsētiņā un aizveda uz slimnīcu. Mēs ļoti pārdzīvojām notikušo, nezinājām, vai vēl satiksim mammu un mazo brālīti.
Kad mamma atspirgusi, viņai dota iespēja atgriezties Latvijā vai braukt pie ģimenes. Protams, viņa gribēja būt kopā ar mums. Mamma un mazulis iesēdināti pasažieru vilcienā – Omskas virzienā, bez iztikas un krievu valodas zināšanām. Pavadones bijušas laipnas, ļāvušas mazgāt bērna autiņus. Tos mamma tinusi sev apkārt un pie miesas žāvējusi. Pēterītis izdzīvoja. Diemžēl viņam nebija lemts pārāk ilgs mūžs.
Cilvēks pierod pie visa
– Pēc garā brauciena nokļuvām Pavlogradā. Tur izsūtītos gaidīja zirgu un buļļu pajūgi no kopsaimniecībām. Buļļus ieraudzījušas, es un māsa no bailēm raudājām. Varbūt tāpēc iekļuvām zirgu pajūgā. Nonācām Šmidtovkā. Mēs, meitenes, gājām skolā. Tuvākā apkaimē citu dvīņu nebija. Mūs bieži vien jauca un sauca citādos vārdos, piemēram, Ilgu – par Ivolgu, kas nozīmēja vālodze. Pēc stundām, cik varējām, palīdzējām mammai. Viņa izstrādājās visādos darbos – baroja un ganīja teļus, slauca govis. Palīgā atnākušas, slepus varējām padzerties pienu. Iztikai lasījām vārpas, malām un cepām «ļepjoškas». Puikas putnu ligzdās meklēja olas, vēl citi ķēra un ēda vārnas…
Mamma savulaik bija liela rokdarbniece – auda, adīja, tamborēja. Līdzpaņemtos roku darinājumus Sibīrijā pārdevām vai iemainījām pret ēdamo. Mamma bija iemanījusies saņemt bērniņus dzemdībās un kļuva par sādžā iecienītu vecmāti. Tēvs savukārt prata visādus vīriešu darbus, par ko vietējie brīnījās vien. No tā visa atlēca kāds labumiņš arī mums.
Zaudējumi un… ieguvumi
– Izsūtījumā jau 1949. gada jūlijā nomira vecaistēvs. Vecāmāte sagaidīja ziņu par atbrīvošanu, ko viņa visvairāk vēlējās, kaut arī juta, ka Latvijā atgriezties vairs spēka nebūs… Arī vecomāti apglabājām Sibīrijā. Vēlāk no paziņu vēstulēm uzzinājām, ka Šmidtovkas sādžas vairs nav, mūsu vecvecāku un citu kapavietas nolīdzinātas…
Sibīrijā palika ne tikai mīļu tuvinieku atdusas vietas, bet arī iepazīti cilvēki, kas izprata mūsu sāpes un vēlējās vismaz vēstulēs saglabāt draudzību. Vēl aizvien sūtām un saņemam Jaungada apsveikumus no sibīrietes Nadjas. Astoņdesmitajos gados viņas tēvs bija pat atbraucis ciemos. Tas bija liels pārsteigums mūsu tētim – kad no kolhoza atpirkto «Kaļķucepļu» durvis vēra ciemiņš no Omskas. Latvijā viesojušies arī citi mūsu draugi, sibīrieši.
Nekur nav tik labi kā mājās…
Tilindu ģimene dzimtenē atgriezās 1957. gadā. Ilga un Velta beigušas Bauskas vakara vidusskolu, pēc tam – Rīgas Tirdzniecības tehnikumu. Darba mūžu abas nostrādājušas Bauskas universālveikalā. Ilga bijusi grāmatvede, Velta – prečzine. Nodibinātas ģimenes, izaudzināti bērni, tagad sirdsstūrīši pieder mazbērniem.
