Turpinās iepriekšējā publikācijā aizsāktā tēma par Bauskas apriņķa administratīvajām pārmaiņām laiku ritējumā.
Turpinās iepriekšējā publikācijā aizsāktā tēma par Bauskas apriņķa administratīvajām pārmaiņām laiku ritējumā.
Vietvārdi kļūst labskanīgi
Pēc 20. gadu pirmajā pusē notikušajām administratīvi teritoriālajām pārmaiņām turpmāk līdz 1940. gadam šāda veida jauninājumi mūsu apriņķi vairs neskāra, mainījās vienīgi dažu pagastu nosaukumi. Jaunajā Latvijas valstī aktuāla kļuva pagastu «vārdu» labskanība un to latviskošana. 1919. un 1920. gadā divi Bauskas apriņķa pagasti mainīja nosaukumu: Kroņamisas pagasts kļuva par Misas pagastu, bet Lieliecavas – par Iecavas pagastu. Savukārt 1925. gadā, saskaņā ar 1924. gada 17. jūnija likumu par vietvārdu latviskošanu, Bornsmindes pagasts kļuva par Īslīces pagastu, Budbergas – par Paņemūnes, Šēnbergas – par Skaistkalnes, Valles – par Taurkalnes un Grīnvaldes pagasts nosaukts par Zālītes pagastu. Neilgi pirms Latvijas okupācijas 1940. gadā Vecmuižas pagasts tika pārdēvēts par Vecumnieku pagastu.
Bauskas apriņķis līdz 1940. gadam bija viens no mazākajiem Latvijā. Platības ziņā lielākie mūsu apriņķī bija: Iecavas, Vecmuižas (Vecumnieku) un Taurkalnes pagasts, bet vismazākais – Bruknas pagasts.
Apdzīvotākie bija: Ceraukstes, Iecavas, Īslīces, Paņemūnes, Rundāles, Skaistkalnes, Vecmuižas (Vecumnieku) un Zālītes pagasts, kuros iedzīvotāju skaits pēc 1935. gada datiem pārsniedza divus tūkstošus. Savukārt visvairāk iedzīvotāju reģistrēts Iecavas pagastā, 1935. gadā tur mita gandrīz 3,5 tūkstoši iedzīvotāju. Pavisam Bauskas apriņķī tolaik dzīvoja apmēram 44,5 tūkstoši cilvēku (apmēram 21 tūkstotis vīriešu un ap 23,5 tūkstoši sieviešu). Iedzīvotāju skaita ziņā 30. gadu otrajā pusē par Bauskas apriņķi mazāki bija tikai divi Latvijas apriņķi.
Interesants teritoriālplānojums īstenots Iecavas pagastam. Tam bija divas daļas, ko pa vidu sadalīja Zālītes pagasts. Arī apriņķa mazākā pagasta – Bruknas – teritoriju veidoja vairākas «saliņas» starp Skaistkalnes, Vecsaules un Jaunsaules pagastu. Savukārt Ceraukstes pagasta teritoriju apmēram pa vidu «pāršķēla» dabiskais šķērslis jeb robeža – Mūsas upe.
Latvijas okupācija rada pārmaiņas
Līdz ar Latvijas iekļaušanu Padomju Savienības sastāvā atbilstoši šīs valsts administratīvi teritoriālajai kārtībai vairākkārt mainījās arī Latvijas administratīvi teritoriālais iedalījums. Pirmajā okupācijas gadā (no 1940. līdz 1941. g.) mūsu apriņķī nekādas teritoriālas pārmaiņas nenotika. Tās risinājās, vienīgi atjaunojoties padomju okupācijai pēc Otrā pasaules kara. Starp abām padomju okupācijām pastāvošajā nacistu varas laikā no 1941. līdz 1944. gadam arī nekādas teritoriālas pārmaiņas apriņķi neskāra. Vienīgi mainījās Bauskas apriņķa administratīvā pakļautība. Administratīvi apriņķis bija pakļauts Ostlandes reihskomisariāta sastāvā esošā Latvijas ģenerālapgabala Jelgavas apgabalam.
Pēc otrreizējās padomju okupācijas jau 1945. gadā, saglabājot pirmskara iedalījumu apriņķos un pagastos, Bauskas apriņķī pēc PSRS parauga izveidoja 51 ciemu (līdz tam 20 pagastu). Ciems tika uzskatīts par mazāko teritoriāliedalījuma vienību. Savukārt 1949. gadā pagastus kā lieku teritoriālu vienību starp ciemiem un apriņķiem likvidēja, vārdu «apriņķis» Latvijā aizstājot ar vārdu «rajons».
Nosaukums «pagasts» Latvijas lauku administratīvi teritoriālajām vienībām tika atjaunots tikai ar Augstākās Padomes 1991. gada lēmumu.
Ceļ lauku ciematus
Padomju laikā pēc Otrā pasaules kara hronoloģiski pirmā administratīvi teritoriālā reforma, kas norisinājās 1949. gadā, jūtami samazināja Bauskas rajona teritoriju. Līdz ar Baldones rajona izveidošanu no Bauskas rajona atdalīja kādreizējo Iecavas, Zālītes, Vecumnieku, Misas un Stelpes pagasta teritoriju. Jaunizveidotajam Elejas rajonam pievienoja bijušā Svitenes pagasta teritoriju – Sviteni un Bērsteli. Šajā laikā no Bauskas, Ogres un Jēkabpils rajonu teritoriju daļām tika izveidots Jaunjelgavas rajons un rezultātā Bauskas rajons samazinājās vēl par divām, agrāko Taurkalnes un Kurmenes pagastu, teritorijām.
1956. gadā risinājās jauni pārveidojumi. Tika likvidēti Jaunjelgavas un Elejas rajoni, un kādreizējās Bauskas rajona teritorijas nokļuva atpakaļ. 1967. gadā, kad izveidojās Stučkas rajons, Taurkalne un Kurmene no jauna tika atdalīta no Bauskas rajona. 1959. gadā Bauskas rajons atguva tās teritorijas, kas pirms desmit gadiem bija pievienotas Baldones rajonam.
Ciemu teritorijas rajona ietvaros mainījās tik bieži, ka to uzskaitīt un aprakstīt ir vēl sarežģītāk. Tās tika grozītas, vairāki ciemi apvienoti atbilstoši kolektīvo saimniecību jeb kolhozu un valsts saimniecību jeb sovhozu zemes īpašumiem.Tie arī tika vienoti, dalīti un atkal vienoti. Turklāt uz minēto saimniecību administrācijas centriem pārvietojās ciemu administrācijas, lai ciema padomju darbība noritētu saskaņā un saistībā ar saimniecības vadīšanu. Atbilstoši šai sovjetizācijas iezīmei 70. – 80. gados veidojās lauku ciemati. Īslīces ciema teritorijā, piemēram, veidojās Jaunbauskas, Rītausmas (Lauktehnikas) un Vārpas ciemats, Gailīšu ciemā – Pāces un Uzvaras ciemats u. tml.
Tiešs aizguvums no PSRS bija tā saucamie strādnieku ciemati, kas ar laiku kļuva par pilsētciematiem. Bauskas rajonā šajā statusā kopš 1958. gada bija kādreizējā Iecavas pagasta centrs.
Nemācās no vēstures kļūdām
Pēc straujā 50. gadu pārmaiņu tempa 60. gados Bauskas rajonu jūtamas pārmaiņas šajā ziņā vairs neskāra. Pamatā saglabājās tāds teritoriālplānojums, kāds tas ir pašlaik. Pavisam drīz mūs gaida jauni administratīvi teritoriāli pārveidojumi, jo sen nekas tāds nav bijis. Neesmu reformu speciālists un, protams, nepārzinu visus ekonomiskos un citus pamatojumus, tomēr piebildīšu, ka jau senie grieķi un romieši uzskatīja vēsturi par dzīves skolotāju. Par šo patiesību diez vai ir padomājuši reformu plānotāji.
