Latvijā pazīstamas publicistes pirms kāda mēneša publicēto apskatu jauno grāmatu sadaļā joprojām nespēju aizmirst. Viņa analizēja nacistu baisā līdera Gēbelsa sekretāres šovasar latviski izdoto memuāru grāmatu «Es biju tikai sekretāre». Jaunās vācu inteliģences vienaldzība, samierināšanās un totāls intereses trūkums par notiekošo valstī izrādījās netiešs, bet izšķirošs faktors nacisma necilvēcisko veidu attīstībai pagājušā gadsimta 30. – 40. gadu Vācijā, skarbi secināja recenzijas autore.
Negribēju lasīt teju vai 100 gadu vecās sekretāres atmiņas. Izvēlējos citu, kā izrādās, ļoti līdzīgu atmiņu stāstu. To 20. gadsimta 40. gadu nogalē uzrakstīja viena no Hitlera daudzajām sekretārēm – pavisam jauna sieviete Traudla Junge. Kādā brīdī aizvēru grāmatu un nosolījos tālāk nelasīt. Rāmās, neziņā un lietišķumā fiksētās epizodes šķita pārāk baisas. Taču memuāru stila vadmotīvs bija jaunietes klusā jūsma par savu allaž korekto, intelektuālo darba devēju – mākslu un arhitektūru izstudējušo veģetārieti Ādolfu. Manuprāt, tieši neitrāla attieksme ir visbriesmīgākā. Protams, abas memuāru autores tajā laikā bija ļoti jaunas, taču ne jau bērni vai pusaudzes… Atmiņu stāstu rakstītājas savu jaunību uzskatīja un sabiedrība to vēlāk pieņēma kā alibi.
Pastāv neizmērojama atšķirība starp jauniešiem, kuri dzīvoja Eiropā pirms 80 gadiem un mūsdienās. Neviens sociologs to nespēs noliegt. Pirms Saeimas vēlēšanām mani visvairāk uztrauc tieši Latvijas pilsoņu visjaunākā daļa – cilvēki, kuriem šajā valstī būs jādzīvo nesalīdzināmi ilgāk nekā mums, vecajiem. Smieklīgi lasīt gados jaunu populistu atklāsmes, it kā raizējoties par Latvijas pensionāru varbūtējo balsojumu. Jo, lūk, viņi domājot vienīgi par tuvākā perioda labumiem! Mīļie, atjēdzieties, jo tikai jaunu cilvēku nevienaldzība vēlēšanās mūsu valstī daudz ko var mainīt!
