Uz vēstures maģistra A. Urtāna rakstu «Bauskas Dzīves» 25. aprīļa numurā «Patiess notikums Rundāles pagastā vai čekas safabricējums» (12. lappusē) atsaucies svitenietis J. ZEMTAUTIS.
Uz vēstures maģistra A. Urtāna rakstu «Bauskas Dzīves» 25. aprīļa numurā «Patiess notikums Rundāles pagastā vai čekas safabricējums» (12. lappusē) atsaucies svitenietis J. ZEMTAUTIS.
Esmu publikācijā tvertā laika posma aculiecinieks. Uz A. Urtāna jautājumu varētu atbildēt, ka krimināllieta daļēji bija safabricēta, «izskaistināta», kā tas toreiz bija pieņemts, lai notikumā iesaistītās personas izskatītos briesmīgākas. Šim mērķim tika lietota tāda terminoloģija kā bandīts, terorists, kontrrevolucionārs, dzimtenes nodevējs, buržuāziskais nacionālists, pretpadomju elements, lai piespriestais sods – 25 gadi lēģerī – liktos kā padomju «humānās» varas žēlastības dāvana.
Rakstā minētie vīri bija leģionāri. Karam beidzoties, viņi gūstā nepadevās un bija spiesti slēpties, jo dokumentu legālai dzīvei nebija. Papīrs, kas apstiprināja piederību leģionam, derēja tikai par ceļa zīmi uz Sibīrijas lēģeriem.
Kad radās iespēja dabūt viltotus dokumentus, kas dotu cerību dzīvot Latvijā, pārvietojoties uz kādu tālāku novadu, vīri to izmantoja. Naudas ieguves veids, manuprāt, ir attaisnojams. Aplaupīt laupītāju – okupācijas varu – nav noziegums, bet svētīgs darbs. Kā zināms, pirmajos pēckara gados zemniekus aplika ar lieliem nodokļiem, lai viņus vai nu sodītu un izdzītu no mājām, vai iebīdītu kolhozos.
Par simt tūkstoš rubļu nolaupīšanu bijusī finanšu aģente varētu pastāstīt pati, jo man zināms, ka viņa, tāpat kā J. Z., vēl ir sastopama. Vai rakstā minētajam J. G. mutē bija zelta zobs, arī ir iespējams noskaidrot.
Par ierakstiem J. Z. lietā 90. gados sakarā ar reabilitāciju, varu pateikt, lūk, ko. Pēc pirmā iesnieguma J. Z. reabilitāciju atteica prokurors Zaķis. Tas pats, kurš 1991. gada augusta puča laikā naktī pametis dežūrposteni pie Augstākās padomes un nozudis uz dažām dienām, tas pats, kurš nekļuva par Valsts prezidentes kancelejas vadītāju. Tikai otrajā piegājienā J. Z. izdevās pārliecināt attiecīgo prokuratūru, ka aplaupīt laupītāju pēckara apstākļos nav noziegums šodienas skatījumā. Tā bija okupantiem netīkamu cilvēku cīņa par izdzīvošanu, tagad teiktu – par cilvēka tiesībām dzīvot.
Lai piedod man rakstā minētā finansiste – viņai ar manis pieminēto laupīšanu nav nekāda sakara. Viņa bija tikai viena no tā laika daudzajiem ierēdņiem.
Tāds ir mans skatījums un nojausmas par senajiem notikumiem Rundālē.
