Nebija jau tā, ka 1990. gada 4. maijā toreizējās Augstākās Padomes visi deputāti līksmi nobalsoja un Latvija pēkšņi tika atzīta par neatkarīgu valsti ar visām konstitucionālajām tiesībām, kas bija spēkā kopš mūsu valsts nodibināšanas 1918. gadā. Līdz šim mirklim no Atmodas sākuma 1988. gadā bija vēl tāls ceļš ejams.
Mazu bērnu mātes par politiku neinteresējas. Vienalga, kādā sistēmā vai valstī dzīvo. Arī es nebiju izņēmums. Tolaik avīzē «Bauskas Dzīve» katram, arī man, bija jāraksta par visu; specializācija notika vēlākos, daudz mierīgākos laikos. Un tā kādudien 1989. gada rudenī man bija uzdevums intervēt jaunu ārstu Bauskas slimnīcā. Neatceros nevienu teikumu, par ko runājām intervijā medicīnas jomā, toties visu, kas palika ārpus kadra.
Jaunais dakteris sacīja: «Jūs nevarat iedomāties, kas notiek pasaules valstīs, kurās varu pārņem vienas ģimenes locekļi vai ar tiem saistītas militāras struktūras! Aina, tās ir šausmas! Lūdzu, cik vien ir jūsu izdevuma spēkos, informējiet par to Latvijas cilvēkus! Es jums izstāstīšu par Āfrikas un dažām Āzijas valstīm.» Klausījos, domāju un klusēju.
Viņš bija pētījis, iedziļinājies un uztraucies, prognozējis. Mums bija ilga saruna. Tolaik cilvēku savstarpējās uzticēšanās pakāpe bija ļoti, pat neticami augsta. Jaunais ārsts atklāja arī savas bažas par Rietumu medicīnas ilgtspēju un piebilda: «Es gribētu meklēt atbildes arī citur…»
Zinu vienīgi to, ka viņš vēlāk izstudēja teoloģiju un tika ordinēts par luterāņu mācītāju. Bet sarunu, kas pirms 31 gada nebija domāta publicēšanai, atceros un neaizmirsīšu. Paldies, dakter!
