Turpinām iztirzāt tēmu par neuzticību.
Turpinām iztirzāt tēmu par neuzticību. Gaidām lasītāju vēstules.
Esmu divu bērnu māte. Vīrs strādā, pati – kā sanāk. Nesaskaņu daudz. Es vairāk klusēju un visu pārdzīvoju dziļi dvēselē. Jūtos laimīga tajos brīžos, kad satieku savu draugu.
Ja mīlu, tad patiesi, ja ienīstu, – vēl patiesāk, bet nav drosmes to pateikt. Savam draugam vēlos pasacīt paldies par to, ka tu esi!
..un atmiņas. Jūnijs
Kad es tevi pirmoreiz ieraudzīju, sirds sāka pukstēt straujāk un savāds nemiers pārņēma augumu. Es nekad nebiju tevi redzējusi, bet zināju, kurai sievietei tu piederi. Viņa bija neparasti skaista, un es varēju par tevi tikai sapņot. Pats pirmais, ko es ieraudzīju, bija tavas skumjās acis. (Tikpat skumjas tās ir arī šodien.)
Es zināju, ka tev ir divi bērni. Sievietes, kuras ļoti labi pazina tavu sievu, mēdza sacīt, ka viņa esot ļoti augstprātīga. Nav jau nekāds brīnums, ka tikusi pie tāda vīra, kuru var «pabāzt zem tupeles». Viszinošie čukstēja, ka tu esot apprecējies, šo jauko būtni žēlodams. Pašā jaunības plaukumā jūs savedis kopā kāds traģisks notikums. Viņas dēļ tu esot atteicies no karjeras darbā, laba atalgojuma un iespējas stažēties ārzemēs. Tev tuvākas šķita dvēseliskās jūtas. Te nu ir tavs atalgojums!
Sabiedrībā tu izej viens. Viņa necieš tavu tuvumu, jo ar paceltu galvu tu stāvi pāri visiem.
..pēc gada. Jūnijs
Es katru mirkli tevi meklēju ar visu sirdi un dvēseli. Slepus sekoju tavām darba un atpūtas gaitām. Iztēlojos pārsteigta, kad tevi satieku. Kopīgi malkojam kafiju un runājam par dzīvi. Tev mana klātbūtne vienmēr ir patīkama. Bieži runājam vienu, bet domājam pavisam ko citu. Vismaz es. Bet es neesmu tā sieviete, kuras dēļ tu juktu prātā un sarautu attiecības ar ģimeni. Man nekad nav patikušas attiecības ar precētu vīrieti, bet šoreiz tā iznāca. Kad mēs satiekamies, vēlos būt tev līdzās daudz tuvāk, bet mēs nezin ko gaidām. Vai mēs visu mūžu nemocīsimies nožēlā, kā varēja būt tad, bet nekas nenotika. Mums pat nebūs ko atcerēties!
..un atkal nezin kurais jūnijs
Klāt jau nezin kurā vasara. Mēs tiekamies un šķiramies. Tu vienmēr izvēlies laiku, kad vari atnākt. Apzinos, ka esi man pieķēries. Ar mani tev ir ļoti labi un nav lieku rūpju. Visu to, ko es no tevis gaidu, tu nespēj dot. Nekad neesmu vēlējusies, ka tu mani sauktu par mīļāko. (Par tādu neesmu tev kļuvusi.) Tu to apzinies un sauc par labāko draugu. Tu nespēj no manis aiziet, bet nespēj salauzt savus principus. Tev tavas mājas ir tukšas, tāpat kā man manējās, bet tu vēlies būt brīvs. Mani žēlodams, tu daudz ko slēp. Bet es zinu tavu dzīvesstāstu – istaba, kurā tu elpo viens; gulta, kura ir neiesildīta un auksta; vārdi, kuri gāžas pār daiļajām lūpām kā indes kauss uz baltā galdauta; cerība, ka kādreiz būs labāk un skumjās acis, kuras pasmaida tad, kad līdzās esmu es. Bet cerība ir zudusi. Tev labāk nebūs! Nekas tavā dzīvē nemainīsies.
Pamēģināju, cik salds ir šis aizliegtais auglis. Reizēm kāds tārpiņš grauž, bet, ja varētu laiku pagriezt atpakaļ, kostu tajā atkal.
Es nekad nespēšu no tevis atsacīties. Vien varu teikt – paldies, ka tu esi.
Tevi mīlēdama,
EVA
