Novembrī dienas kļūst manāmi īsākas un tumsa arvien panāk dienas gaismu.
Novembrī dienas kļūst manāmi īsākas un tumsa arvien panāk dienas gaismu. Šis laiks aicina mūs uz nopietnām lietām un dziļām domām. Tas nav gadalaiks romantiķiem un reālistiem.
Atkal kā ik rudeni mūsu mīļie, labie Māris Sīmanis, Regīna Klincāne, Ērika Pulkstene no mežinieku saimes deva iespēju veco darbinieku pulciņam satikties. Mēs varējām aizbraukt uz kapsētām, nolikt ziedus, iedegt sveču lukturus un pieminēt ar mīlestību un pateicību tos, kuri jau mūžībā. Mežinieku saime ir veca, tradīcijām bagāta, lauzta un locīta, bet stipra bijusi. Retam darba stāžs ir mazāks par trim desmitiem gadu. Viss mūžs vijies kopā ar sveķu un skuju smaržu jaunaudzēs un vecajos silos.
Ikdienas sīkumi, nesvarīgais mums bieži vien neļauj saskatīt otra cilvēka nozīmīgāko daļu. Bet tad, kad starp mums un mūžībā aizsauktajiem ir atvērusies aiza, ticība, cerība un mīlestība kļūst par balstiem, uz kā ceļam tiltu, pa kuru pie viņiem nokļūt. Tā, liekot ziedus, dedzot sveces pie aizgājušo kapu kopiņām, pieminam, atceramies darbarūķus, jo katrs no viņiem ir palīdzējis zaļot mūsu mežiem.
Drūmais novembris nav galapunkts. Reizē ar Adventi tiek pasludināta jauna dzīve pasaulei un mums. Jau novembra tumšajās dienās gatavosim svētku gaismas, lai tās pieaug spilgtumā, tāpat kā dienas pieaugs gaismā.
Lai Adventes sveču kronis – gaismas vēstnesis – sirsnībā nes paldies Mārim, Regīnai, Ērikai par 4. novembra dienu!
Pateicībā – pensionētie mežu darbinieki
