Interneta domubiedru grupai «SOS palīdzība Ukrainas armijai» ir 820 sekotāju. Tie ir cilvēki, kas runā par palīdzību nevis vārdos, bet gan īsteno to reālos darbos. Viņu vidū ir baušķenieks Ingus Zaharčenoks.
Domubiedru grupa divu gadu laikā ir kļuvusi par sabiedriskā labuma organizāciju un šomēnes rīkos jau 11. palīdzības kravas nogādāšanu uz Ukrainu. I. Zaharčenoks šādā braucienā dosies otro reizi – ar Ukrainas brīvprātīgo armijas pārstāvjiem viņš lielākoties sazinās sociālajos tīklos, tāpēc īpaši svarīga būs iespēja tikties klātienē.
Kāpēc izvēlējies darboties šādā palīdzības grupā?
– Saistību ar Ukrainu sajutu jau tā dēvētā Maidana laikā. Skatījos un lasīju par to, kas tur notika, un apjautu, ka varu palīdzēt. Tomēr nekādas atsaucības toreiz nebija.
Tad ļoti smagi skāra Krimas okupācija. Man sieva ir no turienes. Bija sāpīgi apzināties, kā sievas radi kļuva par «vati»*. Toreiz dzīvojām Vācijā. Sieva ir pareizticīgā. Aizgājām uz baznīcu, bet tur visi sveica, jo nu būšot iespēja iegūt Krievijas pasi. Viņa pateica, ka paliks ar Ukrainas pasi, un attieksme uzreiz mainījās. Uz baznīcu vairs negājām.
Mums nebija mērķis palikt Vācijā, un brīdī, kad sapratu, kāda ir šīs valsts bēgļu politika, nolēmu to pamest. Tur «augstākā pilotāža» bija piedzerties nedēļas nogalē, un, par spīti ērtajai dzīvei, bija ļoti garlaicīgi. Neapmierināja «ērta desas situācija», kad viss ir sakārtots. Braucām atpakaļ uz Latviju. Pēc Vācijas mūsu valsts likās kā pilnīga bēdu ieleja. Nesaprotu, par ko valdība domā. Tomēr sirdī bija nemierīgi, un meklēju jaunus kontaktus, kurus izdevās atrast domubiedru grupā «SOS palīdzība Ukrainas armijai».
Kas ir pats grūtākais palīdzības sniegšanas procesā?
– Pats grūtākais ir iegūt uzticību – nevis no mūsu puses, bet gan pārliecināties, ka sagādātais nokļūs tieši brīvprātīgo armijā, nevis kaut kur tiks pārdots vai stāvēs noliktavā. Ziedojumu vākšanā mēs ieguldām savu naudu, savu darbu, un iedomāties, ka tos neizmanto tam mērķim, kam nepieciešams, ir ļoti nepatīkami. Tāpēc galvenais ir rast drošus sadarbības partnerus, lai zinātu, ka ziedojumi nokļūst tur, kur vajag. Savukārt paši sadarbojamies ar igauņiem un lietuviešiem, sūtot daļu ziedojumu kopā ar viņiem. Taupām, kur varam.
Brīvprātīgie bataljoni stāv frontes līnijā, cīnās ar pretiniekiem, bet viņiem nav valsts nodrošinājuma. Viņi darbojas tikai no ziedojumiem. Ieročus izmanto visus, kas pieejami, pat no Otrā pasaules kara laika. Bieži nokļūst apšaudēs – nesen divi pazīstami cīnītāji tika ievainoti, šodien operācijas. (Sarunas laikā I. Zaharčenoks pārbauda telefonu, pamana ierakstu par operācijas beigām un apmierināts konstatē, ka puišiem viss kārtībā.)
Kādi, tavuprāt, ir Ukrainas konflikta iemesli?
– Krievijas prezidentam Vladimiram Putinam vajag mākslīgu ienaidnieku, lai varētu turpināt izzagt savu valsti. Gruzija bija pirmais mēģinājums. Pasaulē un Eiropā nesekoja nekāda reakcija, tāpēc notika konflikts Ukrainā. Eiropa ignorē arī to – svarīgāks liekas bēgļu jautājums, jo viņi ir turpat kaimiņos, blakusmājās, turklāt vēl jāuztur.
Cilvēki, kas iesaistījušies palīdzības kustībā, saprot – ja Ukraina krīt, nākamie esam mēs. Latvija ir vājākais posms NATO ķēdītē, hibrīdkara gadījumā NATO var arī neiejaukties, piemēram, plašsaziņas līdzekļi saistībā ar Ukrainas notikumiem bieži runā par pamieru, bet realitātē šauj nepārtraukti. Nesen cieta karavīru autobuss, kuram iepriekš meklējām detaļas. Tagad atkal vajadzēs jaunas, jo busiņš stipri cietis. Karavīri ievainoti, bet izveseļosies. Stāstītais no realitātes atšķiras.
Varu tikai apsveikt ukraiņus, ka viņi ir apzinājušies sevi kā atsevišķu nāciju. Arī mums tas savulaik nenāca viegli un maksāja ne mazumu upuru. Varam daudz ko mācīties no viņiem. Kaut vai to, ka mānīgā drošības izjūta var pazust vienā momentā. Un jāmācās ar to sadzīvot. Turklāt Ukrainai ir ļoti daudz savu iekšējo problēmu, ar ko ir jācīnās, piemēram, brīvprātīgo armijā karo krievs no Pēterburgas ar iesauku Piters. Viņš saņēma pat medaļu par Doņeckas lidostas aizstāvību. Ukrainas prezidents Petro Porošenko solīja visiem, kas cīnīsies par Ukrainu, pilsonību, bet iet laiks, un pilsonības nav. Uz Krieviju Piteram atpakaļceļa nav, bet Ukrainas politiķi viņu arī nav gatavi pieņemt.
Vai šī palīdzības sniegšana, tavuprāt, var iespaidot tavu dzīvi arī politiskā jomā?
– Zinu, ka uz Krieviju mums labāk nebraukt. Par visiem aktīvistiem jau iekārtotas lietas, un pie pirmās izdevības tur to var izmantot.
Ir bijusi saskarsme arī ar Latvijas drošības dienestiem. Pieļauju, ka telefonu reizēm noklausās, bet lielu uzmanību tam nepievēršu – nekādus valsts noslēpumus neapspriežu. Dažiem no grupas dalībniekiem gan ir īsta paranoja.
Drošībai cenšamies pievērst lielāku uzmanību. It īpaši, kad organizējām Nadijas Savčenko māsas Viras Savčenko vizīti Latvijā. Toreiz bija lielas bailes no provokācijām, bet mēs to izdarījām tik ātri, ka neko nepaspēja organizēt. Interneta informatīvajā telpā gan bija ļoti liela interese no Krievijas puses.
Kāda veidojas kopējā sadarbība Latvijas aktīvistiem ar Ukrainas aizstāvjiem?
– Lielākoties saziņa notiek internetā, bet ir arī tikšanās ar pārstāvjiem. Interesants lūgums savulaik bija militārā apģērba sameklēšana psiholoģēm – sešām dāmām, kas brīvprātīgi dodas pie karavīriem. Tērpus atrast nebija viegli – tik maza izmēra armijas apģērbu reti kur ražo. Tomēr izdevās sameklēt. Tagad braucienā uz Ukrainu ceru ar viņām tikties. Vienu no psiholoģēm gribu pierunāt būt par krustmāti manai meitai.
Parasti neskaitām visu, kas savākts. Tomēr reizēm apskatāmies, kas aizvests, un tad saprotam, cik daudz izdarīts. Ārstniecības iekārtas, apģērbi mehāniķiem, kas labo tehniku, un ļoti daudz kas cits. Reiz aizvedām vecos zviedru armijas zābakus – bija sajūsmā arī par to. Armija Ukrainā savulaik bija novesta līdz kliņķim. Tagad ir uzlabojumi, bet brīvprātīgo armiju tas praktiski neskar.
Paveikts ir daudz, bet gribētos vēl vairāk. Ceram, ka izdosies.
*Vate – ironisks apzīmējums Krievijas prezidenta Vladimira Putina aizstāvjiem.
VIEDOKLIS
Gatis Priede, rīdzinieks, «SOS palīdzība Ukrainas armijai» aktīvists:
– Sirds neizturēja, un iesaistījos. Emocijas bija sakāpinātas līdz maksimumam. Notiekošais Ukrainā uzrunāja ļoti personīgi. Atgādināja bērnību, kad vecāki plēsās pēc valsts neatkarības.
Internetā iepazinos ar vēl diviem līdzīgi domājošiem. Aizvedām lietuviešu kolēģiem mūsu pirmo kravu. Mājās braucām nospiestā garastāvoklī. Lietuva palīdz, Latvija klusē.
Draugiem.lv un facebook.com portālos izveidojām domubiedru grupas, un sākās «lavīna». Trīs cilvēku grupa pārvērtās par pamatīgu pulciņu. Sapazināmies ar citiem Ukrainas atbalsta aktīvistiem. Imantu Liepiņu, uzņēmēju Renāru Sproģi no Vidzemes, kurš par savu naudu veda palīdzību uz Mariupoli, ar Janu Strelecu. Viņa darbojas Ukrainas cietušo atbalsta fondā, vāc ziedojumus, iet pie dakteriem un lūdz atlaides ievainotajiem, kurus no Ukrainas ved un ārstē. To, ko ir izdarījusi Jana, maz zina un vēl mazāk novērtē.
Latvijas sabiedrība, manuprāt, ir nedaudz iemigusi. NATO, eiro, bēgļu epopejas Vācijā, iekšpolitiski skandāli. Valdība kaut ko dara, bet izjūta tāda, it kā Ukrainas konflikts būtu kaut kur Somālijā un ar agresoru mums robežas nav. Lietuva reaģēja daudz skarbāk. 2015. ga-
dā vedām kārtējo kravu uz Ukrainu. Līdzi brauca Jānis Sils. Viņu parādīja filmā «Tuvais karš». Pēc brauciena un filmas demonstrēšanas Jānis, kurš ir zemessargs jau vairāk nekā desmit gadu, gandrīz tika izmests no Zemessardzes. Labi, ka beigās uzvarēja saprāts. Pēc sarunām ar ukraiņiem var nojaust viņu sašutumu par Rietumu divkosību un neizdarību. Jūtu gan pateicību no viņiem, gan rūgtumu.
Palieku pie svētas pārliecības –
ja ne Ukraina, tad impēriskās, neofeodālās Krievijas vēlme atjaunot PSRS būtu kritusi uz mums. Katru ukraiņu karavīru, brīvprātīgo bataljona ierindnieku un Ukrainas «voluntieri», kas ziedo laiku, naudu un pat dzīvību, uzskatu par savu brāli, par aizstāvi.
Man ir pesimistisks skats uz nākotni. Baidos, ka tomēr dabūsim izbaudīt hibrīdkara «jaukumus».
