Parīt iedegsim pirmo adventes svecīti. Mēģināsim būt nesteidzīgāki, saprotošāki, līdzjūtīgāki. Ziedosim naudiņu bārabērniem, slimniekiem, pamestiem dzīvnieciņiem. Kaut vai vienu eiro – cik nu katrs var atļauties. Advente ir īpašs laiks, jo pieklusina racionālo prātu un palīdz atvērties cilvēcībai.
Taču ne mirgojošās svecītes, ne Ziemassvētku tuvums nespēs iepriecināt jaunu ģimeni Vecumnieku novada Bārbelē, kurai viņnedēļ nodega kokapstrādes darbnīca un aizgāja bojā gandrīz visi instrumenti. Saimnieks gatavoja un restaurēja mēbeles. Divu mazu bērnu ģimenei, kas gaida trešo, darb-nīca bija vienīgais ienākumu avots. Tagad ir izmisums un neziņa. Par nelaimi mums šonedēļ pastāstīja amatnieka radiniece. Stipro sievieti, ko labi pazīstu, pirmo reizi redzēju raudam. Kā palīdzēt? Tāds bija jautājums.
Radiniece nerunāja ne par naudu, ne sadzīves priekšmetiem. Viņa sacīja, ka nodegušās darbnīcas īpašniekam pašlaik vissvarīgāk ir pabeigt iesāktos pasūtījumus. Tas būtu iespējams vienīgi tad, ja kāds cits mūspusē strādājošs amatnieks uz laiku varētu viņam piedāvāt vietu savā darbnīcā un instrumentus. Mans kolēģis mājupceļā piezvanīja visiem saviem paziņām, kuri nodarbojas ar kokamatniecību, un saņēma noraidījumu. Pašiem esot daudz pasūtījumu, visi darbgaldi aizņemti. Nedrīkst pārmest, ka katrs domā tikai par sevi, jo arī šiem meistariem ģimenes jāpaēdina un bērni jāizskolo.
Tajā pēcpusdienā satikām Vecumnieku novada domes pārstāvi, viņai izstāstījām par sarunu Bārbelē. Pašvaldība jau zināja par notikušo un noteikti centīsies palīdzēt, bet instrumentus, darbgaldus un telpu nevar iedot. Atliek vienīgi cerēt, ka atsauksies kāds nelaimē cietušā bārbelieša amata brālis un sniegs palīdzīgu roku kā nenovērtējamu adventes laika dāvanu.
