Ne mazums uzmanības augustā veltījām vēsturiski nozīmīgu notikumu atcerei.
Nesen Latvijas Televīzijā ziņu raidījuma «Panorāma» noslēgumā bija neliels sižets no kinorežisores un dokumentālistes Dzintras Gekas filmas par braucienu uz Noriļsku Krievijas tālajos ziemeļos. Lāmas ezera krastā augstāko virsnieku atdusas vietas tika atrastas tieši tādas, kā pirmo reizi 1990. gadā tās ieraudzīja vēsturnieks Ainārs Bambals. Vēstures zinātņu doktors, Latvijas Nacionālā arhīva eksperts, jautā: «Kur tad ir mūsu starpvalstu vienošanās?» Skumji. 90. gados viņš bija sācis pētīt Latvijas armijas vēsturi un virsnieku likteņus un noorganizēja divas ekspedīcijas uz Noriļlagu. Otrajā, baltiešu, ekspedīcijā 1991. gadā piedalījos arī es. Triju valstu grupās bija bojā gājušo radinieki, virsnieku bērni un nedaudzi bijušie armijas kadeti, kas, pateicoties savai jaunībai, Noriļlagu izturēja.
Mums vajadzēja no ziemeļos pieejamiem materiāliem uzcelt memoriālu Noriļskas nomalē, pie Šmita kalna, kur bijuši vislielākie masu kapi. Ideja bija neprātīga – no tālā Lāmas ezera krastiem ar mazu baržu atvilkt trīs milzu ciedru priedes, jo tuvumā auga tikai pundurbērziņi… Ļoti palīdzēja organizācija «Memoriāls» un sirsnīgie vietējie krievu cilvēki. No ciedrām darinātos krustus un piemiņas vietu ar mācītāju svētību Noriļskā atklājām 10. augustā. Svinīgajā brīdī piedalījās daudzi noriļskieši, sakot, ka nu arī viņiem būs, kur atnākt un pieminēt nomocītos.
Mani nepārsteidz, ka grūti pieejamā ziemeļu ezera krastā kapavietas atrada nekoptas. Mani daudz vairāk pārsteidza un izbrīnīja liekulīgi žvadzošā «Baltijas ceļa» reklāma televīzijā. Un ļoti bažīgu dara pazīmes sabiedrības domāšanā un izglītības sistēmā, kas mūsu vēsturisko apziņu var atstāt savvaļā un aizaugšanai.
