Informēt, palīdzēt formulēt viedokļus un raisīt diskusijas. Palīdzēt cilvēkiem dzīvot, dažkārt varbūt arī izdzīvot. Tie varētu būt svarīgākie plašsaziņas līdzekļu uzdevumi… Jā, arī izklaidēt. Palīdzēt citiem izdzīvot, kad drukātie mediji paši ir uz izdzīvošanas robežas?
Piecus gadus pēc krīzes sākuma Baltijas valstu mediji ir nabadzīgāki nekā pirms tās. Kopumā krīze vissmagāk skārusi Lietuvas avīžu tirgu. Zaudējumi no reklāmas vislielākie ir Latvijas plašsaziņas līdzekļiem, tie sarukuši par pusi salīdzinājumā ar 2008. gadu. Tikai Igaunijas laikraksti var lepoties ar skaidru īpašnieku struktūru un kontrolējamu zaudējumu apjomu, kas nepārsniedz pāris procentu no apgrozījuma. Šie ir daži no secinājumiem, kas lasāmi Baltijas pētnieciskās žurnālistikas centra «Re: Baltica» pētījumā «Baltijas mediju finanšu un auditorijas analīze (2008 – 2014. gads)». Pētījuma autori katrā valstī atlasījuši un analizējuši piecas lielākās nacionālās avīzes, žurnālus, interneta portālus, radiostacijas un TV kanālus. Reģionālā prese netika skatīta.
Kopumā Baltijā visveselīgākā mediju vide ir Igaunijā, tur augstāks preses brīvības novērtējums, spēcīgāki koncerni. Tur visvairāk medijus patērē un visvairāk tiem uzticas: 55% uzticas presei Igaunijā; 46% – Latvijā, bet Lietuvā – 40%. Uzticēšanās medijiem iet roku rokā ar uzticēšanos valstij – Lietuvā parlamentam uzticas tikai 10%, Latvijā – 17%, bet Igaunijā – 40% iedzīvotāju.
Jaunākais «Freedom House» – organizācijas, kas ik gadu analizē mediju brīvību, – ziņojums rāda, ka Eiropas Savienībā no Centrāleiropas valstīm 2014. gadā preses brīvības indekss nav samazinājies tikai Igaunijā, un tas ir 16, Lietuvā – 24 (jo zemāks indekss, jo brīvāka prese).
Baltijas valstu vidū vissliktākā situācija ar preses brīvību ir tieši Latvijā – 27 punkti. Jāpiebilst, ka no 30 punktiem mediji vairs netiek vērtēti kā brīvi, bet tikai kā daļēji brīvi. Politiskās vides mēģinājumi kontrolēt mediju saturu, mediju konsolidācija dažu īpašnieku rokās, īsto īpašnieku slēpšana, kā arī sliktā ekonomiskā situācija valstī un mediju uzņēmumos ir pamatojums šādam preses brīvības novērtējumam.
Naudas trūkums patiesībā ir liels drauds preses brīvībai, jo daudzi izdevēji un žurnālisti diemžēl neiztur šo pārbaudi, un krītas redakciju un darbinieku profesionālie standarti. Preses brīvību Latvijā, lai cik tas paradoksāli izklausās, apdraud pati valsts un pašvaldības. Tikai divi piemēri. Pirmais – gadījums, kad analītisku un kritisku rakstu dēļ, apmierinot maksātnespējas administratora Māra Sprūda pieteikumu, tiesa nolēma apķīlāt žurnāla «Ir» izdevēja kontus. Otrais gadījums – par pašvaldību darbībām brīvas reģionu preses graušanā, ko varat izlasīt šajā lappusē publicētajā centrālajā rakstā.
