Savas pārdomas par publikāciju «Bērns mūsdienu sabiedrībā ir tikpat neaizsargāts kā zieds pavasara salnā» gribu sākt ar atziņu no rakstnieka Ingmara Bergmaņa grāmatas «Laulības dzīves ainas».
Savas pārdomas par publikāciju «Bērns mūsdienu sabiedrībā ir tikpat neaizsargāts kā zieds pavasara salnā» («Bauskas Dzīves» 5. maija numurā, lappusē «Ģimene. Manas mājas») gribu sākt ar atziņu no rakstnieka Ingmara Bergmaņa grāmatas «Laulības dzīves ainas». Viens no tās varoņiem – Jūhans – saka: «Emocionālā ziņā mēs esam analfabēti. Un tas ir bēdīgs fakts, jo tādi jau neesam tikai mēs abi, bet arī daudzi citi. Mums iemācīja visu: kāda uzbūve cilvēka ķermenim, kā izvilkt sakni no nezin kāda tur lieluma, bet ne vārda par dvēseli. Mēs absolūti neko nezinām ne par savu, ne cita cilvēka dvēseli. Tagad gari un plaši runā, ka bērni jāaudzina savstarpējas sapratnes garā, un nosauc to visādos modes vārdos. Bet neienāk prātā, ka, pirmkārt, jāiegūst zināšanas par savām cilvēciskajām jūtām, par bailēm, vientulību un naidu. Kuļamies pa dzīvi ar sapostītu sirdsapziņu.»
Sāp sirds par Zitas smagajiem dzīves apstākļiem, aizlauzto dvēselīti un bezcerīgo nākotni. Ļoti sāpina, ka tad, ja kādam klājas ļoti grūti, kad dzīvē, ja tā varētu teikt, nav veicies izvilkt laimīgo lozi, arī cilvēki, kam ir lēmējvara, novēršas. Mana visstingrākā pārliecība – vislielāko ļaunumu Zitai nodara tieši tie cilvēki, kuriem ir vietējā lēmējvara, kuri var izvēlēties – palīdzēt vai nepalīdzēt.
Kungi un kundzes Viesturu pagasta padomē, kā arī apvienotajā pagasttiesā! Atzīstieties savā bezatbildībā par cilvēkbērna likteni! Paveroties vēsturē, bija laiks, kad dažām personām ar lēmējvaras tiesībām bezatbildības tiesības bija reizē ar portfeli pasniegtas. Es nekad neticēšu, ka lēmējvarai nav dažu desmitu latu, lai Zitai un viņas brālītim samaksātu par pusdienām!
Paldies Zitas skolotājai, kura ir par meitenes fizisku un garīgu glābšanu. Pašlaik, kad tik grūti lauž ceļu izglītības reformas process, kritiski jāvērtē katrs topošas personības deformācijas recidīvs izglītības iestādē.
Paldies Zitas skolotājai, kura ieskatās savu audzināmo mājokļos un dvēselē, kura izprot, kādēļ bērns ir labs vai slikts, jūt, kā viņam palīdzēt. Tikai ļoti žēl, ka gan skolotājai, gan mazajam cilvēkbērnam tik grūti pierādīt savu taisnību un izlūgties žēlastību.
No kurienes tad nāks visu gaidītais iniciatīvas bagātais cilvēks, radoša personība, domājošs pilsonis? Nāks no bērnības, nāks no skolas, kas rosinās bērna pašizpausmi. Nāks no skolotāja, kurš pazīs savus audzināmos, būs kopā ar viņiem priekos un bēdās. Izzinās un izpētīs, uz ko vērstas mazā cilvēka intereses, palīdzēs izkopt dabas doto un nivelēs negatīvu mantojumu.
Grūti dot padomus, ar ko sākt. Cienītās dāmas un godātie kungi, kuru rokās ir lēmējvara! Nolaidieties beidzot uz zemes, iedziļinieties katrā palīdzības lūdzēja situācijā. Nedaliet latus tiem, kuri patiešām visu «saliek» alkoholā, bērniem neatstājot ne santīma. Pamēģiniet ieklausīties un klausīties cilvēka bēdu stāstā! Klausieties, nevienu nepamācot, neko nepārmetot! Klausieties ar sirdi! Nestāviet tik tālu no reālās dzīves! Rodiet cilvēcisku saskarsmi ar katru reālo gadījumu cilvēka bēdās! Un, ja tā būs, tad pat trešais tēva dēls vairs nešķitīs dīvains un nesaprotams – tad jūs palīdzēsit viņam uzkāpt Stikla kalnā.
Z. ADATIŅA, pensionēta skolotāja Rundālē
