Braucu pa Bauskas–Mežotnes ceļu. Bija 26. septembris. Pretī traucās vairākas mašīnas. Piepeši mana auto priekšējā stiklā ietriecās tāds kā melns atkritumu maiss.
Braucu pa Bauskas–Mežotnes ceļu. Bija 26. septembris. Pretī traucās vairākas mašīnas. Piepeši mana auto priekšējā stiklā ietriecās tāds kā melns atkritumu maiss.
No trieciena uz visām pusēm pajuka papīri. Zaudējot redzamību, nācās strauji bremzēt. Arī blieziens pa stiklu bija pamatīgs, tāpēc vispirms lūkojos, kas ar mašīnu.
Priekšmets, kas bija tai trāpījis, izrādījās nevis atkritumu maiss, bet prāva mape ar Bauskā pazīstama uzņēmuma dažādiem dokumentiem – veidlapas ar zīmogiem, parakstiem… Salasīju to, kas mētājās ap manu mašīnu, bet pamanīju, ka vējš papīrus aizpūtis arī tālāk pļavā. Kāpu pāri grāvim un vācu pārējās lapas, tad pamanīju vaļā atsistu portfeli. Nu sapratu, ka mans atradums pieder kādam atbildīgam darbiniekam vai pat vadītājam.
Savākto dokumentu kaudzi rūpīgi sakārtoju portfelī un brīdi sēdēju, nezinādama, kā rīkoties tālāk. No kurienes šis pārsteigums atlidojis, nezināju, bet no gaisa taču nebūs nokritis, prātoju. Braukt uz policiju, varbūt kādam nozagts? Vēl krietnu laiku sēdēju, domājot, varbūt kādam, kas šīs svarīgās lietas pazaudējis, ienāks prātā braukt atpakaļ pa šo ceļu un meklēt. Taču tas nenotika.
Ielūkojos vēlreiz portfelī un atradu tur arī maku. Tajā bija vairākas maksājumu kartes, prāva naudas summa un mašīnas dokumenti – tehniskā pase, autovadītāja tiesības. Izmeklējos pa savu somu, bet lasāmās brilles nebiju paņēmusi līdzi un nevarēju izlasīt, kam īsti tas pieder. Nolēmu doties pie dokumentos minētā uzņēmuma vadītāja un atdot viņam atrasto, jo tas nu man bija skaidrs, ka šādām lietām nav jāmētājas grāvī.
Pirmais, ko sastapu, piebraucot pie biroja, bija kāds jauns cilvēks. Apvaicājos pēc direktora, un viņš man iedeva rokās sava mobilā tālruņa klausuli, jo tikko ar priekšnieku esot runājis. Sasveicinājos un vaicāju, vai šodien nav kas vērtīgs pazudis. To sadzirdējis, jaunais cilvēks veikli izņēma portfeli ar dokumentiem no manām rokām. Viņš pats esot tas zaudētājs. Mazliet apjuku, tāpēc vaicāju, kur un kā tas varēja notikt un kā lai ticu. Puisis atbildēja, ka portfeli esot uzlicis uz auto jumta un… aizmirsis. Mašīnai uzņemot ātrumu, portfelis laikam nokritis un trāpījis tieši man logā. Puisis man vēl tā bargi pavaicāja, vai pļavā esmu visu pacēlusi. Nudien nezināju, vai man jājūtas par to atbildīgai.
Braucot mājup, sāku domāt, cik neapdomīgi esmu rīkojusies. Viņš man pat nepateica, kā viņu sauc, nepavaicāja, kas es esmu un kur īsti pie viņa lietām esmu tikusi. Savukārt cilvēks, kurš to visu pazaudējis, varētu ciest prāvus zaudējumus, ja būtu rīkojusies citādāk.
Par lētticīgu mani nosauca arī bērni un paziņas, kam notikumu atstāstīju. Tikpat labi varēju satikties ar krāpnieku, kurš, padzirdot par vērtīgu atradumu, pieteicās par saņēmēju. Varbūt esmu atdevusi šīs lietas pavisam svešam cilvēkam? Jutos ļoti muļķīgi.
Pāris nedēļu vēlāk saņēmos un piezvanīju uz šī uzņēmuma biroju, pateicu, kas esmu, un izstāstīju notikušo sekretārei. Viņai raksturoju, kāds izskatījās cilvēks, kam atdevu portfeli, vaicāju, vai tāds varētu pie viņiem strādāt. Taču nekādu atbildi nesaņēmu un neesmu sagaidījusi joprojām.
M. Ģ.
Viesturu pagastā
