Bauska ir mana dzimtā pilsēta, taču, tikai atgriežoties tajā pēc gadu 20 nodzīvošanas citur, jaunām acīm ieraudzīju, cik tā skaista un zaļa, novērtēju, kāda bagātība ir upes un pilskalna parks. Cits jautājums, kā to izmantojam ikdienā vai rādām viesiem.
Agrā rītā izejot no mājām darba gaitās, nesu līdzi sašķiroto atkritumu maisiņus. Tieši pie namdurvīm mētājas izēsta čipsu paka un gāzētā dzēriena pudele. Rokas pilnas, taču, minūti vilcinājusies, pārgrupēju daudzos nesamos un, divos pirkstos iespiedusi, stiepju līdzi uz atkritumu tvertnēm arī šos «atradumus». Garāmejošs vīrs nosmaida, un es smaidu pretī – patīkami izdarīt ko labu! Miskaste nav tālu – tepat ap stūri metri 30. Cilvēkam, kas iztukšojis kaloriju daudzumu no zemē nomestā iepakojuma, vajadzēja varēt atkritumus skriešiem aiznest kilometrus desmit tālāk. Vakarā saldumu papīriņš mētājas pie kāda dzīvokļa durvīm. Atkal viens nogurušais nav ticis līdz miskastei…
Māju kāpņu telpas, durvju priekša, pagalmi, pilsētas vai ciema ietves un laukumi, parka zālieni un pludmale ir mūsu visu kopīga vide. Vienmēr pasaku paldies satiktajiem sētniekiem, īpaši ziemā, kad viņi tīra un kaisa slidenos trotuārus. Taču uzturēt mūsu kopīgo dzīvesvietu tīru un kārtīgu ir visu interesēs. Man patīk, ja atbraukušie ciemiņi saka – pie jums gan skaisti! Vēl vairāk man patīk, pašai izejot no mājas vai uz balkona, skatīties uz sakoptu vidi.
Tiesa, pašvaldībai jārūpējas par lielajiem darbiem, lai apdzīvotās vietas iekārtotu gan glītas, gan ērtas. Taču skaistuma izjūtu vislabāk ieaudzina pašu veidota un sakopta vide, ja tā ir apkārt kopš bērnības. Paši pilsētnieki jutīsies labāk, ja nenometīs konfekšu papīriņu uzreiz aiz dzīvokļa durvīm un mīļotā sunīša izmešus savāks no pagalma zāliena. Daudz darba tas neprasa, vien cieņu pašiem pret sevi.
