Politika, politika, tā var visu. Kad jāiet uz vēlēšanām, tad visi labi esam – greizs, nepareizs, ka tikai iemet lapiņu urnā. Kad tas izdarīts, tad solījumi aizmirstas. Mans novērojums un uzskats ir tāds – līdz vēlēšanām visi deputātu kandidāti ir par tautas labklājību un cilvēku dzīves apstākļu uzlabošanu, kad ir ievēlēti, tad «smadzenes nonāk komā».
Par kādu labklājību var būt runa, ja pagasta nomalēs dzīvojošie cilvēki, kas ne jau savas vainas dēļ palikuši vientuļi, visu mūžu ir strādājuši un maksājuši nodokļus pagastam, bet nav pat tik daudz pelnījuši, lai izšķūrētu celiņu līdz lielajam ceļam. Nerunāju par tiem, kuri paši to spēj vai ir bērni, kas palīdz. Ja vajadzēs ātro palīdzību, tad, kamēr mediķi aizbridīs līdz mājām, var gadīties, ka vairs nav, kam palīdzēt. Var jau iztikt arī bez maizītes, ja ir ūdentiņš, ko padzert…
Nav tā, ka nevar kaut ko izdomāt, kā cilvēkiem palīdzēt. Bet kāpēc jādomā, ja var nolikt priekšā papīru, kur teikts melns uz balta: «Jāšķūrē sniegs tikai uz kartē uzzīmētiem ceļiem. Tas ir galvenais.» Kur paliek prāts, sirds, cilvēcība? Kur šīs lietiņas lai meklē? Eiropā? Es dzīvoju Latvijā, un Eiropa neskrien pārbaudīt, cik ceļu izšķūrēts. Mīļie deputāti, pagroziet smadzenes, jūs taču esat, lai mums palīdzētu, kā solījuši, nevis ņirgātos!
