Katriem svētkiem ir citādāka krāsa un smarža. Dzeltens, līksms un bezbēdīgs ir skolas izlaidums. Līgavas pušķī noslēpušās romantiskas laimes asaras, pašu dzīves un ģimenes saldrūgtā garša.
Katriem svētkiem ir citādāka krāsa un smarža. Dzeltens, līksms un bezbēdīgs ir skolas izlaidums. Līgavas pušķī noslēpušās romantiskas laimes asaras, pašu dzīves un ģimenes saldrūgtā garša. Latviešiem ir vēl kādi svētki, kas parasti noris vasaras otrajā pusē. Tiem raksturīga īpaša noskaņa, sava krāsa un cilvēku vēlme tajos piedalīties. Tie ir kapu svētki. Satikšanās, kas reizi gadā saved kopā tuvākus un attālākus radiniekus, bijušos kaimiņus, dažreiz arī nedraugus. Tā ir tradīcija, kas tika kopta jau padomju laikos un turpinās arī mūsdienās.
Kāda vidusskolniece man reiz teica, ka viņa neatceras, kad esot bijusi kapos. Jā, abi vectētiņi viņai ir miruši, bet apglabāti kaut kur Talsu pusē. Pāris gados reizi vecāki turp aizbraucot, bet viņa līdzi nedodoties. «Ko kapsētā lai dara? Cilvēks apglabāts, krusts uzlikts, lai guļ,» izbrīnīti savu viedokli pauda jauniete. Jaunības gaisīgumā mūžības lietas šķiet tālas un nereālas. Bet varbūt tādā veidā var ātri vien pazaudēt to trauslo saitīti, kas mūs sien ar pagātni.
Esmu bijis Vidusāzijā un redzējis šādas kapsētas, kurās piederīgie iegriežas divas reizes vien. Pirmo, kad bedrē iegulda nelaiķi, un otro, kad kopiņai apkārt uzliek metāla žogu un uz betona plāksnes saules un lietus pārbaudei atstāj mākslīgu ziedu pušķi. Tā ir cita tauta, citas tradīcijas.
Latvijas kapsētas izsenis bijušas ievērojamas ar sakoptību. Kopiņas, mīļu roku apčubinātas, ziedu rotātas un sveču liesmiņām sildītas. Rīgas kapsētas ir Eiropā izdaudzinātas ar apstādījumu un pieminekļu krāšņumu un daudzveidību.
Taču ne jau lepnumā un uzstādītā krusta vai kapakmens diženumā slēpjas kapsētas īpašā aura. Mani dzimtas kapi atrodas tālu Latgalē. Vismaz reizi gadā es turp dodos. No tur apglabāto radinieku pulka savulaik dzīvus esmu redzējis abus vectētiņus vien. Tomēr ikreiz cenšos mammu izvaicāt, kurā vietā atdusas kāds tuvāks vai tālāks onkulis vai tante. Kapsētā var skatīties kā dzimtas ciltskokā, lasīt kā vēstures grāmatā. Arī kapu svētki Latgalē ir citādāki nekā, piemēram, Zemgalē. Tur vēl joprojām daudzi sabrauc ar zirgiem, uzvilkuši lepnākās kārtas. Pēc dievvārdiem lielrūtotās segas no ratiem tiek klātas zālē, no groziem celti pīrāgi, siers, pašbrūvēts alus vai kāda stiprāka dzira. Varbūt gadā reizi kopā sanākušais radu pulks pārrunā visu, ko zina par dzīvajiem un mirušajiem. Tā ir trausla savu dzimtu kopā saturoša stīga, tā ir tradīcija, kuru nedrīkstētu aizlaist seklumā.
Man kapu svētki ir baltā krāsā, kas staro bērnības atmiņu siltumu un to laiku dzīves apziņu, kad šķita, mēs dzīvosim mūžīgi: es, māsa, māmiņa, tētis… Manam tētim mīļākie bija balti ziedi. No mākoņu maliņas raugoties, viņš noteikti redzēs balto liliju.
