(Nobeigums.Sākums «Bauskas Dzīves» 10. un 13. decembra numuros, 2. lpp.).
(Nobeigums.Sākums “Bauskas Dzīves” 10. un 13. decembra numuros, 2. lpp.)
Noklausoties Zemgales apgabaltiesas spriedumu, kas noraidīja Ivetas prasību, bez advokāta palīdzības sagatavojot dokumentus, 2002. gada 13. novembrī īslīciete vērsās Augstākajā tiesā.
Jauns noraidījums
Iveta lūdz atcelt apgabaltiesas spriedumu un spriest tiesu no jauna. 2003. gada 20. februārī Augstākās tiesas Civillietu palāta noraida viņas prasību. 2003. gada 28. martā Iveta sagatavo kasācijas sūdzību, kas netiek pieņemta.
Pa šo laiku Iveta uzraksta vēstuli bijušajam vīram, kurā, neslēpjot emocijas, izsaka rūgtumu par viņa rīcību, aizmuguriski pārdodot māju. Atbildē Ivetai Normunds atklājis, ka Gints tomēr ir zinājis par abu nesaskaņām un strīdu mājas lietā. Norādot, ka tādā gadījumā pircējs nevar tikt uzskatīts par labticīgo ieguvēju, minot šos jaunos lietas apstākļus, Iveta vēršas Augstākās tiesas Senātā. 2003. gada 12. jūnijā Senāta rīcības sēdes lēmumā atzīts, ka prasība ir noraidāma.
Vienlaikus konstatēts, ka bijušais vīrs rīkojies prettiesiski, pārdodot kopīpašumu bez Ivetas piekrišanas. Šajā vietā gribu vaicāt: vai no šī tiesas atzinuma mainās Ivetas un bērnu situācija? Pati sev arī atbildu – protams, ne, jo acīmredzot rīkošanās prettiesiski ir norma, ko Augstākā tiesa pauž kā secinājumu.
Pieredze tieslietās
Lasot šo lēmumu, uzmanību saistīja rindas: “Senatoru kolēģija uzskata, ka kasācijas sūdzības argumenti, kuros, atsaucoties uz prasītājas subjektīvo skatījumu par lietā nozīmīgiem apstākļiem un pierādījumiem, apšaubīta tiesas uz pierādījumu analīzi balstīto secinājumu pareizība, norāda uz sūdzības autora vēlmi panākt pierādījumu pārvērtēšanu un kā tādi nevar būt pamats lietas nodošanai izskatīšanai kasācijas instances tiesai.”
Taču arī tas neaptur Ivetu, un viņa atkārtoti vēršas Augstākās tiesas Senātā, kas prasību izskata 2003. gada 17. decembrī. Ivetu uzklausa, bet prasību noraida.
“Latvijā man vairs nav, pie kā griezties, tāpēc rakstīju uz Strasbūru,” saka Iveta. Viņas rokas ir sastrādātas, ģimeni Iveta pašlaik uztur, audzējot ziedus un telpaugus, ko pārdod veikalos dažādās Latvijas vietās. Savulaik viņa beigusi Kandavas tehnikumu, iegūstot ēdienu gatavošanas tehnoloģes profesiju. Vēlāk absolvējusi Rīgas Pedagoģijas un izglītības vadības augstskolas tālmācības nodaļu psiholoģijā. Saskarsmē ar tiesu institūcijām Latvijā Iveta uzkrājusi pamatīgu pieredzi, varētu studēt tieslietas, prakse jau ir, skumji piebilst Iveta.
Pārāk patstāvīga
2004. gada vasarā sāka darbu Bērnu un ģimenes lietu ministrijas izveidotais Uzturlīdzekļu garantiju fonds. Iveta kārtoja dokumentus iesniegšanai, jo nebija cerību bērniem saņemt līdzekļus no šķirtā vīra. Abi dēli jau ir pusaudži, un vajadzības aug reizē ar viņiem. 2004. gada septembrī viņa iesniedza dokumentus un novembrī pirmoreiz pēc vairāku gadu pārtraukuma saņēma alimentus fonda noteiktajā apmērā.
Pašlaik Iveta ir viena, nu jau ar trim bērniem. “Laikam esmu pārāk patstāvīga, noteikta rīcībā un prasībās, lai vīrietim tas patiktu. Vienīgais, ko gribu, lai maniem bērniem būtu, kur dzīvot. Tāpēc cīnos un diemžēl esmu pārliecinājusies, ka likumi un to izpildītāji ir burta kalpi, kas neaizstāv cilvēkus. Viens likums ir pretrunā ar otru, tas – ar nākamo.”
Pētot šo lietu, nācies dzirdēt dažādas atsauksmes par Ivetu. Viņa esot dulla, īsta “azbesta vecene”, ja kaut ko nodomājusi, to centīsies panākt jebkuriem līdzekļiem. Ne viens vien būtu beidzis šo lietu, “nolaidis ķepiņas” jau pēc pirmā noraidījuma. Iveta turpināja uzturēt prasību, nevēloties zaudēt savas tiesības. Vai to viņai vajadzētu pārmest? Citi spriež, ka neesot jau tā, ka Ivetai un bērniem nav, kur dzīvot. Viņa izaugusi piecu bērnu ģimenē. Gan jau radi palīdzētu, uz ielas neatstātu, arī mamma Ivetu atbalsta. Taču vai tāpēc Ivetai vajadzētu atteikties no tā, kas pieder viņai? Un pie kā ir vainīgs labsirdīgais Gints, kas nopirka māju, kura kļuva par cietoksni Ivetai? Ko viņam tagad darīt? Arī sākt tiesāties?
Paiet mēneši
Pēdējos gados cilvēkiem bieži iesaka problēmas risināt tiesā. Ivetas piemērs rāda, ka tas ir ilgstošs process. Uz lietas izskatīšanu jāgaida ne vien mēneši, bet reizēm arī gadi. Ierēdņi iestādēs mēdz būt slikti padomdevēji. Viņi labprāt uzklausa, tomēr nepateic, ka jautājums vai prasība jānoformē, rakstot iesniegumu. Bet, kā zināms, sacītu vārdu lietai nevar “piešūt”.
Nesen prese rakstīja par gadījumu Rīgā, kad sieviete atļāvās protestēt pret daudzdzīvokļu mājas pagalmā sāktu būvniecību. Prasība cilvēciski ļoti saprotama, bet beidzās ar to, ka sūdzētājai aprakstīja mantu, jo ar prasību tiesā vērsās būvfirma, kam process aizkavē plānotos darbus un rada zaudējumus. Vai, piedzīvojot ko tādu, vēl kaut reizi gribēsies meklēt taisnību tiesā? Kā audzināsim pilsonisku sabiedrību, kur cilvēks jutīsies kā “pasaul”s daļa, atbildīgs par visu”?
Novembrī pētīju ES pilsoņa Elana Čehovera darījumus ar zemi Bauskas rajonā. Sarunā ar “Bauskas Dzīvi” viņš neslēpa sašutumu, ka likumdošana mūsu valstī neaizsargā tiesības uz privāto īpašumu. Ar to pašu ir sastapušies arī Iveta un Gints.
“Kā jūs ar šādu likumdošanu varējāt iestāties Eiropas Savienībā?” sašutis jautāja holandietis. Šāds jautājums varētu rasties arī Eiropas Cilvēktiesību tiesā, kurā, starp citu, Latvija jau ir zaudējusi ne vienu vien procesu.
