Īslīciete Iveta vērsusies ar prasību Eiropas Cilvēktiesību tiesā. Četrus gadus šī sieviete cenšas panākt, lai tiktu atzītas viņas un bērnu tiesības uz kopdzīves laikā ar vīru iegādāto māju.
Īslīciete Iveta vērsusies ar prasību Eiropas Cilvēktiesību tiesā. Četrus gadus šī sieviete cenšas panākt, lai tiktu atzītas viņas un bērnu tiesības uz kopdzīves laikā ar vīru iegādāto māju.
Prasība noraidīta visās Latvijas tiesu instancēs. Eiropas Cilvēktiesību tiesā īslīcietes iesniegums pieņemts, pašlaik kopā ar advokātu Iveta gatavo prasības pieteikumu, kuram Strasbūrā jānonāk 2005. gada janvārī.
Iemesls strīdam
Iveta un Normunds apprecējās 1989. gada aprīlī, kopdzīves laikā piedzimuši divi dēli, 1993. gadā nopirkta māja netālu no Bauskas. Ģimenes dzīvē zuda saskaņa. Vēl pirms laulība tika šķirta, Iveta vērsās tiesā, lai piedzītu no Normunda uzturlīdzekļus bērniem. “Vīrs pārmērīgi lieto alkoholu, nerūpējas par ģimeni, dzīvo pie citas sievietes,” tā rakstīts tiesas spriedumā, kad 1999. gada aprīlī laulība tika šķirta.
“Nepievērsu uzmanību tam, ka advokātes gatavotajā pieteikumā tiesai netika ierakstīts, ka paliek nesadalīts kopīpašums. Tas nav minēts arī spriedumā par laulības šķiršanu. Lūdzu to fiksēt, bet saņēmu atbildi, ka tad jāpārraksta viss spriedums, turklāt kopīpašumu mēs varēšot dalīt vēl desmit gadu. Šī juristu neiedziļināšanās lietas apstākļos kļuva par vienu no iemesliem turpmākajiem sarežģījumiem,” atzīst Iveta.
Mājas pirkšanas dokumenti savulaik bija noformēti uz vīra vārda, taču viņa īpašuma tiesības nebija nostiprinātas Zemesgrāmatā. Laulībai izirstot, neiztika bez skandāliem. Iveta ar bērniem pārvācās pie savas mammas, bet Normunds pie savējās. Māja vairākus gadus bija tukša.
Solīto nepilda
Lai tiktu pie naudas, īpašums bija jāpārdod. Sākumā Iveta tam piekrita. Tāpēc 2000. gada februārī viņa piedalījusies rokasnaudas līguma noslēgšanā. Tajā fiksēts, ka Normunds māju pārdod un līdzēji vienojas, ka līdz 2001. gada februārim Iveta saņem rokasnaudas lielāko daļu, kas segs šķirtā vīra iekrājušos uzturlīdzekļu parādu bērniem.
“Man solītais netika izpildīts, tāpēc nepiekritu mājas pārdošanai,” saka Iveta. Taču vēlāk tiesas materiāli liecina, ka puses rokasnaudas līgumu rakstveidā nav atsaukušas un tas joprojām ir spēkā.
Tolaik sava mājas atslēga bija gan Normundam, gan Ivetai, bet kādu dienu bijušais vīrs to palūdza un vairs neatdeva. Normunds nestrādāja, alimentu parāds bija sasniedzis pusotru tūkstoti latu. Gluži nejauši no paziņām Iveta uzzināja, ka viņš tomēr grasās pārdot māju. “Devos pie tiesu izpildītāja Egila Biezā, lūdzot uzlikt apgrūtinājumu šķirtās laulības laikā iegādātajam namīpašumam, lai bijušais vīrs to nevarētu pārdot bez manas ziņas,” atceras Iveta.
Uzliek un atceļ
Lai varētu māju pārdot, Normunds to Zemesgrāmatā ierakstīja 2001. gada 16. martā. Pēc dažām dienām, 20. martā, Zemesgrāmatu nodaļas toreizējā tiesnese Aija Biezā atbilstošajā sadaļā veikusi atzīmi, ka uz īpašumu vērsta uzturlīdzekļu piedziņa par labu Ivetai. Pamatojums – Bauskas tiesu izpildītāju kantora 2001. gada 19. marta paziņojums.
Taču jau 26. martā šī atzīme dzēsta, jo 23. martā no tā paša Bauskas tiesu izpildītāju kantora saņemts cits paziņojums. Tajā tiesu izpildītājs Egils Biezais raksta, ka uzturlīdzekļu parāds tiks piedzīts no parādnieka darba samaksas. Šo secinājumu viņš pamato ar tiesu izpildītāju kantorī saņemto izziņu, ka Normunds kopš 2001. gada 1. marta strādā par šoferi Īslīces pagasta zemnieku saimniecībā “Līdumnieki”. To apstiprinājusi saimniecības īpašniece Līvija Neikšāne.
“Bauskas Dzīves” rīcībā ir darba līguma kopija. Tā liecina, ka par šoferi “Līdumniekos” Normunds sācis strādāt tikai 2001. gada 2. aprīlī, tātad tiesu izpildītāja kantorim sniegtajā izziņā nav patiesa informācija. Turklāt Normunds pieņemts uz pārbaudes laiku – vienu mēnesi –, nosakot darba samaksu Ls 0,32 par vienu stundu darba. Tas nenorāda uz pastāvīgu darbu un stabiliem ienākumiem. Vai no tiem varēja cerēt pie dzīt uzturlīdzekļus bērniem, kā teikts tiesu izpildītāja Egi la Biezā paziņojumā Zemesgrāmatu nodaļai?
Taču viņš uzskata, ka rīkojies pareizi, turklāt tiesu izpildītāja pienākums neesot pārbaudīt, vai izziņā sniegta patiesa informācija, saka Egils Biezais. Nākamajā numurā lasiet, kā māja kļuva par Ivetas cietoksni.
