Vispārzināms ir fakts, ka demokrātiskā un brīvā valstī jebkuram cilvēkam ir tiesības paust uzskatus.
Vispārzināms ir fakts, ka demokrātiskā un brīvā valstī jebkuram cilvēkam ir tiesības paust uzskatus. Toties totalitārās zemēs, kāda bija Latvijas okupētājvalsts PSRS, pat joks var izvērsties par apsūdzību ar visnotaļ smagām sekām, kā to pierāda notikušais toreizējā Paņemunes pagastā 1947. gada nogalē.
Pēc kara 1944. – 1945. gadā Latvijā kā PSRS finanšu sistēmas daļā apgrozībā sāka lietot visas PSRS Valsts bankas zīmes – červoncus – un PSRS Finansu ministrijas Valsts kases zīmes – rubļus. Esošās naudas pirktspēja kara gados un pēc tam bija kritusies apmēram 10 – 15 reižu, 1947. gada 14. decembrī tika pieņemts lēmums sākt naudas reformu. Visa apgrozībā esošā nauda (červonci un rubļi) laikā no 16. līdz 22. decembrim bija jāapmaina pret jaunā parauga naudu (rubļiem) attiecībā 10:1. Vienlaikus ar naudas reformu tika atcelta arī pārtikas un rūpniecības preču sadales kartīšu sistēma, visā PSRS teritorijā noteica vienotas valsts mazumtirdzniecības cenas rubļos un kapeikās.
«Zārka nauda»
1947. gada 17. decembrī Paņemunes pagasta Zemgaļu mājās, kur dzīvoja bijušā Robežapsardzības pulka leģionārs Voldemārs Jānis Ūdris, notika iedzeršana. Kad prāti bija iesiluši, Jānis Sarķis izteica sašutumu par to, ka iepriekšējā dienā 3500 rubļus samainījis pret 350 rubļiem, bet jēgas no tā neesot, jo tāpat neko par šo naudu nav iespējams nopirkt. Tad saimnieka brālis Arvīds Ūdris, kurš savulaik bija dezertējis no leģiona, bet vēlāk izvairījies arī no mobilizācijas Sarkanajā armijā, ierosināja dabūt zārku, aplipināt to ar PSRS naudas zīmēm un pēc tam naktī aizvest uz naudas maiņas punktu. A. Ūdris teicis, ka ne vecā, ne arī jaunā nauda drīz vairs nebūs vajadzīga, jo nebūs arī padomju varas; tā tiks norakta, jo tā nav tautas, bet gan noziedznieku vara un katram latvietim ir jābūt drosmei pret to nostāties.
A. Ūdra ideju atbalstīja J. Sarķis, teikdams, ka viņš zinot, kur var dabūt zārku. Viņa tēvs 1940. – 1941. gadā strādājis pagasta izpildu komitejā, un neilgi pirms kara tai bijusi vajadzība pasūtīt zārku, bet, kad tas bijis gatavs, sācies karš. Tā zārks visu laiku atrodoties tēva mājās, nu būšot īstā reize to izmantot. Kad zārks atvests uz Zemgaļu mājām, izmantojot 50 un viena rubļa naudas zīmes, tas attiecīgi sagatavots un naktī aizvests uz naudas maiņas punktu.
Padomju vara ir barga
Ar naudas zīmēm aplīmēto zārku pie naudas maiņas punkta 18. decembra rītā plkst. 6 pirmais pamanījis ciema padomes priekšsēdētājs Jānis Dinaburgs. Kad ieradies iecirkņa pilnvarotais, uzrakstīts protokols un visi lietiskie materiāli nosūtīti uz Bauskas čeku, kur sākusies lietas apstākļu noskaidrošana. Neticami īsā laikā – jau tās pašas dienas vakarā – visas šajā pasākumā iesaistītās personas apcietinātas. Iespējams, ka palīdzējusi nodevība, jo minētajā 17. decembra iedzeršanā piedalījās arī P. M. (pilnu personas vārdu neminēšu, jo tas ir tikai mans pieņēmums – A. U.), kurš brīdinājis neveikt šādu izlēcienu pret padomju varu, kas varot slikti beigties.
Pēc vairākus mēnešus ilgām pratināšanām 1948. gada februārī notika apsūdzēto tiesāšana un tiesas spriedums par šo «nodarījumu» A. Ūdrim un J. Sarķim bija desmit gadu labošanas darbu nometnēs.
