Jūlija beigās rajona Tiesā uz apsūdzēto sola sēdēja 1980. gadā dzimušais rundālietis Ruslans Tkačovs, kurš tika apsūdzēts par laupīšanu pēc Krimināllikuma 176. panta 3. daļas.
Jūlija beigās rajona Tiesā uz apsūdzēto sola sēdēja 1980. gadā dzimušais rundālietis Ruslans Tkačovs, kurš tika apsūdzēts par laupīšanu pēc Krimināllikuma 176. panta 3. daļas.
Veltīgi pažēlots
Savu iepriekšējo sodāmību R. Tkačovs ieguva 2001. gada 30. maijā Zemgales apgabaltiesā par sevišķi smaga nozieguma izdarīšanu pēc tā paša likumpanta. Toreiz viņam tika noteikts sods, zemāks par zemāko, cerot, ka R. Tkačovs atteiksies no jauna nozieguma izdarīšanas. viņu notiesāja ar nosacītu brīvības atņemšanu uz diviem gadiem ar tādu pašu pārbaudes laiku. Priecīgs, ka tik viegli ticis cauri, Ruslans šādu sodu nolēma “neņemt galvā”. Nestrādājot, pieradis pie brīvas dzīves un ieguvis tikai triju klašu izglītību, sava zemā intelekta dēļ, viņš arī negribēja pakļauties likuma prasībām. Tomēr vajadzība pēc iztikas līdzekļiem lika pievērsties iepriekšējam naudas iegūšanas veidam, jo godīga peļņa ierobežoja ierasto brīvību. R. Tkačovs neņēma vērā, ka izdara to pašu sevišķi smago noziegumu, par ko likumdevējs noteicis sodu – brīvības atņemšanu no 8 līdz 15 gadiem.
Izvēlas nepilngadīgo
Iepriekš noskaidrojis, kad SIA “LM būve” strādniekiem tiks izmaksāta alga, Ruslans 2002. gada augustā ieradās būvobjektā Bauskā, Rīgas ielā. Tur par palīgstrādnieku bija iekārtojies viņam pazīstams pusaudzis. Iebiedējis pusaudzi ar fizisku izrēķināšanos, Ruslans bija cerējis atņemt viņam algu, taču šoreiz izdevās nolaupīt tikai vienu latu. R. Tkačova izteiktos draudus pusaudzis uztvēra kā reālus un, baidoties no pieaugušā vardarbības, viņam pakļāvās. Pēc mēneša, nākamajā algas dienā, Ruslans atkal bija klāt mantkārīgā nolūkā nolaupīt svešu mantu un pasauca malā jau agrāk iebiedēto paziņu. Arī šoreiz viņš bija ieradies pēc strādājošā pusaudža algas un savus draudus vēl pastiprināja. Kad jaunietis atteicās paklausīt un naudu turēja sažņaugtu delnā, laupītājs ar spēka paņēmieniem to atlauza un vardarbīgi ieguva četrus latus. Tajā pašā dienā R. Tkačovs mēģināja aplaupīt vēl kādu strādnieku, ar kuru cerēja tikt galā, taču saņēma negaidītu pretestību un plāns neizdevās.
No pusaudža iegūto naudu R. Tkačovs izlietoja savām vajadzībām.
Tiesa konstatēja, ka R. Tkačovam izvirzītā apsūdzība ir pareiza, viņš nevēlas pildīt likuma prasības un atturēties no jaunu noziegumu izdarīšanas. Samērā niecīgā naudas summa, ko R. Tkačovam izdevās nolaupīt, lietojot vardarbību, netika ņemta vērā. Svarīga bija nozieguma sabiedriskā bīstamība.
Tiesājamais jau agrāk bija sodīts par laupīšanu, un šo jauno noziegumu viņš izdarīja nosacītā soda izciešanas laikā, atkārtojot noziedzīgās darbības, par kurām paredzēts cietumsods pēc Krimināllikuma 176. panta 3. daļas. tādēļ Tiesa nolēma sodu Ruslanam Tkačovam noteikt minētā likumpanta sankcijas ietvaros brīvības atņemšanas veidā un sodīja viņu ar brīvības atņemšanu uz astoņiem gadiem un vienu mēnesi, konfiscējot mantu un nosakot policijas kontroli uz diviem gadiem, brīvības atņemšanas soda izciešanu sākot slēgtā cietumā.
Būdams pārsteigts un neapmierināts ar šādu likumpanta bardzību, kura ietvaros piesprieda viņam tik lielu cietumsodu, notiesātais R. Tkačovs nolēma vēlreiz stāties Zemgales apgabaltiesas priekšā un mūsu rajona Tiesas spriedumu pārsūdzēja.
