Kaspars Balkus pavisam nesen, 28. jūlijā, atgriezies no gadu ilga obligātā militārā dienesta Nacionālajos bruņotajos spēkos.
Kaspars Balkus pavisam nesen, 28. jūlijā, atgriezies no gadu ilga obligātā militārā dienesta Nacionālajos bruņotajos spēkos.
Dienesta laikā Kasparam apritēja 21 gads. Viņš beidzis Vecumnieku vidusskolu, pēc tam iestājies Rīgas Tehniskajā universitātē. Pēc studiju pirmā kursa Kaspars atradis darbu kādā apsardzes firmā un mācības pārtraucis. Tad pienākusi pavēste par iesaukšanu dienestā.
Nopietni pārbaudījumi
«Mani priekšstati par armiju bija tādi paši kā daudziem vienaudžiem. Uzskatīju, ka dienests būs bezjēdzīga laika nosišana gada garumā. Taču ieguvu pārliecību, ka tā ir vajadzīga lieta. Tu norūdies, kļūsti patstāvīgāks, nopietnāks, fiziski spēcīgāks,» tā Kaspars. Pirms dienesta viņam atzīta augstākā veselības pakāpe, tādēļ pēc divarpus mēnešu ilgām apmācībām Alūksnes mobilo strēlnieku bataljona mācību centrā viņš nosūtīts uz izlūkdesantbataljonu Sužos.
«Sužos disciplīna bija vēl dzelžaināka un tika prasīta daudz nopietnāka attieksme pret dienestu. Sākumā vajadzēja aprast ar aukstumu kazarmās, jo līdz novembrim tās netika apkurinātas,» stāsta Kaspars.
Nopietns pārbaudījums bijusi tā saucamā «lūšu taka» – pārgājiens nepilnu simt kilometru garumā, kas mijies ar taktiskajām mācībām. Pilnā ekipējumā, kas sver ap 30 kilogramu, taka bijusi jāveic, brienot pa slapju sniegu. «Takas nobeigumā mūs sagaidīja, manuprāt, vissmagākais pārbaudījums – Langas upītes šķērsošana. Nebūtu jau nekas traks, ja tas nenotiktu novembra beigās,» atceras Kaspars.
Vēl dienesta laikā nācies mērot 100 un 150 kilometru pārgājienus. Pēdējais bijis jānosoļo divās diennaktīs. No šādiem pārgājieniem ne viens vien bijis spiests izstāties, jo iedzīvojies pamatīgās tulznās. Gājienam parasti sekojusi lazarete, savācot tos, kuri paši vairs tālāk nespējuši tikt spēku izsīkuma vai noberzto kāju dēļ.
Brīvības saldā garša
Kaspars apgalvo, ka dienesta laikā nav piedzīvojis kareivju pazemošanu vai necilvēcīgu attieksmi. «Protams, tie, kas neievēroja disciplīnu un bija patiešām sodu pelnījuši, to saņēma. Audzināšanas morāle bija tāda – ja neievērosi disciplīnu, cietīs visi tavi biedri. Minēšu, piemēram, rotas «maizes svētkus». Mums bija stingri noteikts, ka ārpus ēdnīcas nedrīkst ēst. Ja kādu tomēr pieķēra našķojamies, viņam atnesa no ēdnīcas divus maizes «ķieģelīšus» un trīslitru burku ar ūdeni. Visai rotai tad bija jānostājas ierindā, jāizdara pietupieni, «jāpumpējas» un jāstāv uz elkoņiem tik ilgi, kamēr vainīgais «nokopa» visu «cienastu»,» atceras Kaspars.
«Man ir bijis pietiekami daudz laika pārdomāt, ko es patiesi vēlos. Tagad zinu, ka strādāšu, ir pat izredzes atgriezties iepriekšējā darbavietā. Vēlos turpināt mācības, iegūt autovadītāja tiesības,» saka Kaspars.
Kā īpašu notikumu viņš atcerēsies piedalīšanos parādē Rīgā 11. un 18. novembrī. Protams, tagad Kaspars spēj daudz labāk novērtēt, ko sniedz brīvība. Pirmoreiz atvaļinājumā ticis pēc četriem dienestā pavadītiem mēnešiem. Vēlāk katram, kas labi uzvedies, tikusi dota iespēja reizi trīs nedēļās paviesoties mājās.
