Jaunajā Rīgas teātrī iestudējumi top it kā viļņveidīgi. Daži regulāri piepilda lielo skatītāju zāli, citi paredzēti izmeklētākai publikai. Arī jaunākā izrāde «Iespējamās pasaules» ne visiem būs saprotama.
Jaunajā Rīgas teātrī iestudējumi top it kā viļņveidīgi. Daži regulāri piepilda lielo skatītāju zāli, citi paredzēti izmeklētākai publikai. Arī jaunākā izrāde «Iespējamās pasaules» ne visiem būs saprotama.
Izrādes pieteikumā režisore Baņuta Rubesa skaidro: «Tā ir filozofiska un baisa luga par to, kā mēs radām pasaules, kas ļauj paskatīties uz sevi no attāluma. Vai jums kādreiz ir bijis tā, ka šķiet – esmu šo situāciju jau reiz izdzīvojis?»
Kaut kas tāds jau ir bijis?
Eksistenciālais jautājums urda nepilnas divas stundas, kamēr uz skatuves norit darbība. Šis ir viens no tiem iestudējumiem, kura laikā skatītājs var it kā atslēgties no notiekošā un, aktieru spēles mudināts, domāt savas domas, vētīt savas dzīves epizodes. Līdz pēkšņi iespējama atskārsme, ka tiešām kaut kas tāds ir reiz izdzīvots, emocijas jau ir baudītas. Skatītāju tam rosina arī lugas pamattēma – ko mums dod iztēle, kas paliek, kad viss ir zaudēts? Mākslinieces Kristīnes Jurjānes kostīmos citādākus ieraugām galveno lomu tēlotājus Gunu Zariņu un Andri Keišu. Netrūkst arī režisores Baņutas Rubesas tradicionālo maigi erotisko scēnu, kas izrādes pamatideju par mīlestības pārlaicīgumu tikai paspilgtina.
Tas viss it kā ir saprotams, filosofiski saistošs, tomēr brīžiem rodas šaubas, vai īsti teātra skatuvei piemērots. Iespējams, ka grāmatā šo lugu lasīt būtu daudz saistošāk, varoņu rīcības psiholoģiskās nianses būtu vienkāršāk saprotamas. Toties uz skatuves vērotais atvieglo emocionālo uztveri.
Kur paliek mīlestība?
Lugas galvenais varonis Džordžs mīt viņpus laika un telpas, izdzīvo iespējamās pasaules, kurās ik reizi satiek viņu – Džoisu. Darbības atslēga ir kāds baiss noslēpums – pilsētā parādās līķi bez smadzenēm. Tas ir vienīgais, kas pazudis nelaiķu mājās, jo nav neviena formāla vai loģiski izskaidrojama slepkavības iemesla. Taču kriminālsižets šoreiz nav galvenais, jo izrāde tomēr ir par mīlestību, arī par attiecību liktenīgo nenovēršamību. «Vai smadzenes, atdalītas no ķermeņa, turpina «domāt» par mīlestību?» – jautājums, kurš izrādes laikā arvien vairāk pārtop apgalvojumā.
Autors aicina ļauties vīziju varai pārliecībā, ka varētu eksistēt miljoniem dažādu pasauļu, bet visās ir tikai viena īstā mīlestība. Tā ir spēcīgāka pat par nāvi. Džordžs izrādē apgalvo: «Nekad neesmu spējis saprast cilvēkus, kuri saka: «Es to cilvēku reiz mīlēju.» Manuprāt, tu nekad nebeidz mīlēt. Ja tā notiek, tu viņu nemaz neesi mīlējis.»
