Valsts prezidente 6. novembrī nolēma tomēr neizsludināt 7. Saeimas pēdējā plenārsēdē pieņemtos grozījumus Civillikuma 162. pantā.
Valsts prezidente 6. novembrī nolēma tomēr neizsludināt 7. Saeimas pēdējā plenārsēdē pieņemtos grozījumus Civillikuma 162. pantā. Par šo lēmumu viņai netieši var justies pateicīgi tie desmitiem tūkstoši mazuļu, kuri dzīvo daudzajos Latvijas bērnunamos un internātskolās.
Runa ir par bez vecāku gādības palikušu mazuļu adopciju. Civillikuma panta jaunā redakcija būtu paredzējusi, ka adoptētājiem bērnu var uzticēt tikai pēc sešu mēnešu (zīdaiņiem – triju) saderības pārbaudes laika. Te nu jāteic – nespēju iedomāties, kā Saeimas deputāti bija izvērtējuši šī pārbaudes laika praktiskās realizācijas iespējas, piemēram, adoptētājiem uz ārzemēm. Vai tiktu ļauts izvest adoptējamo bērnu uz pārbaudes laiku no valsts, vai arī adoptētājiem būtu jābrauc uz Latviju, lai sarašana varētu notikt?
Aizrunājoties līdz tam, ka jārada aizsardzība pret arvien pieaugošo bērnu tirdzniecību pasaulē, kaut kā nejūtu rūpi par to, kā jūtas mazulis, kam nav ne savu māju, ne mammas un tēta, ne tuvinieku. Vai bērnu psihē neradīs traumu šāds iespējams pieradināšanas laiks? Un ja nu tas beigsies ar nesaprašanos, nesarašanu un atgriešanos dzīves sākuma punktā – bērnunamā, ja citas vietas viņiem šajā valstī nav?
Prezidentes rīcība, neizsludinot iepriekšējās Saeimas pieņemtos grozījumus, kaut dažiem no bērnunamu audzēkņiem saglabā nelielas cerības pēc īstām mājām. Viņus negaida mūsu pašu valsts ģimeņu rinda. Vai tad mums ar savējiem problēmu trūkst, lai mēs vēl par citu bērniem ietu uztraukties? Latvijā dzimušus mazuļus savās ģimenēs vēlas pieņemt adoptētāji no ārzemēm. Prezidente tāpēc uzskata – adopcijas process nav jāsarežģī, tas ir jāvienkāršo, lai bērni neciestu.
Atceros tikšanos pirms vairākiem gadiem Bauskas pamatskolā ar mazo Inesīti, kura gadu bija pavadījusi pie kādas ģimenes Zviedrijā. Tur agrāk novārtā atstātais, garīgi un fiziski atpalikušais lauku bērns gada laikā bija ieguvis to, ko savā zemē un ģimenē nebija saņēmis visa mūža laikā. Taču bērna tiesību, cilvēktiesību un likuma vārdā Inesei guvums bija jāatņem, jo adoptētāji nebija nokārtojuši procesa juridiskās fineses.
Inese tika atvesta atpakaļ uz Latviju, ievietota bērnunamā vienā istabā ar citām meitenēm. Viņai vairs nebija līdzās ierasto mīļlietiņu, meitene bija kļuvusi par marioneti pieaugušo rokās. Inese slikti jutās, tik labi vairs nemācījās, slimoja. Taču šim stāstam, tāpat kā pasakai, bija laimīgas beigas, jo Ineses labvēļiem pietika spēka cīņai ar likuma kalpiem. Taču «spēles ar mazuļiem» turpinās, un tās patiešām vairs nav rotaļas, jo daudziem ļoti, ļoti sāp.
