14. maijs ir Mātes diena, Ģimenes diena. Bērnam ir divas rokas – viena, lai pieķertos mātei, otra, lai pieķertos tētim.
14. maijs ir Mātes diena, Ģimenes diena. Bērnam ir divas rokas – viena, lai pieķertos mātei, otra, lai pieķertos tētim. Rundāliešu Sarmītes un Arņa Ivulānu ģimenē visi septiņi bērni jūtas droši, stipri un aizsargāti, jo vecāki viņus uzskata par savu lielāko bagātību. Cieši kopā visa saime – Alise, Aija, mazā Melānija, tētis Arnis, Jānis, mamma Sarmīte, Elvis, Anita un Juris.
Rundāliešu Sarmītes un Arņa Ivulānu ģimenei iztiku nodrošina nepateicīgais, no laika apstākļu un politiķu kaprīzēm atkarīgais zemes kopēja darbs.
Laikā, ko pamatoti dēvē par smagu, viņi audzina trīs dēlus, četras meitas un ir pilnīgs pretstats uzskatam, ka daudzbērnu ģimene vairumā gadījumu ir nelabvēlīga.
Katram savs braucamais
Arī Pilsrundāles vidusskolā par Ivulānu ģimenes bērniem korespondente dzirdēja tikai atzinīgus vārdus – viņi esot čakli un centīgi mācībās, dziedot korī, sportojot. Viņiem neesot ieraduma būt laiskiem, jo, mājās aizgājušiem, jāpagūst ne tikai izmācīties, bet arī diendienā strādāt kopā ar vecākiem saimniecībā.
Sarmīte un Arnis atzina, ka bērni nav ar koku pie darbiem jādzen un pat bārties tā īsti nav iznācis. Anita, Aija un Alise prot slaukt un kopt govis, palīdz Sarmītei virtuvē, ir čaklas rokdarbnieces. Vecākais dēls Juris ir īsts palīgs tēvam gan laukā, gan māju remontējot. Bez darba nav jānīkst arī jaunākajiem – Elvim un Jānim. Tāpēc tētim ir laiks savu reizi ar dēliem un meitām «uzsist» futbolu. Uz netālo Lielupi peldēties brauc visi kopā, jo šajā ģimenē katram ir savs velosipēds. Tā ir svarīga lieta, jo mašīnas viņiem nav – jebkura parastā taču šai saimei būtu par mazu.
Sapņi un aizraušanās
Par katru bērnu Sarmīte Ivulāne varēja teikt ko īpašu. Jurim esot vairākas nopietnas aizraušanās – sports, politika un eksaktie priekšmeti. Nākamgad viņš beigšot vidusskolu, pašlaik nopietni domājot par studijām. Anita šopavasar pamatskolas pēdējā klasē, tāpēc centīgi mācoties. Citi par kabatas naudu pērkot bulciņas, bet Anita – aploksnes un markas, jo sarakstoties ar vairākiem bērniem Latvijā. Viņa cerot kādreiz kļūt par žurnālisti. Aijai esot ģimenē labākā balss, abas ar Anitu viņas dzied Pilsrundāles vidusskolas korī un cer šovasar piedalīties skolēnu Dziesmu svētkos Rīgā. Rokdarbu skolotāja nesen slavējusi, ka Aijas adītais cimdu pāris esot skaistākais klasē. Jānis nodarbojas ar sportu, vēl viņu dēvē par vecmāmiņas saulīti, zēna smaids uzmundrinot gan mājiniekus, gan klases biedrus.
No pārējiem negrib atpalikt arī Alise, kura centīgi mācās, bet vēl nav izlēmusi, ko vēlas vairāk – kļūt par grāmatvedi vai latviešu valodas skolotāju. Toties Elvim sapnis ir tikai viens – viņš grib būt šoferis. Viņam un Alisei šajā ģimenē visvairāk vajadzīga sapratne, mīlestība un miers. Šo vajadzību apjauzdami, pirms trim gadiem Sarmīte un Arnis abus ņēmuši savā aizbildnībā, kad vīra brāļa bērni Rīgā palikuši bez mātes, aprūpes un mājām.
Vecmāmuļas mantinieki
Ivulānu vecākie bērni dzimuši, vēl dzīvojot Priekulē. Mājas tur bijušas meža malā. Vilki plēsuši aitas, mežacūkas rakušas kartupeļus, toties baravikas vai pašas kāpušas groziņā. Pirms astoņiem gadiem no Kurzemes atgriezusies Rundāles pagasta «Lingotājos», Sarmīte jūt savu senču garu aizgādību. Šīs mājas un lauki agrāk piederējuši viņas vecmāmiņai Melānijai (Jātniecei) Rudlapai. Vecmāmuļas vārdu mantojusi Ivulānu jaunākā meita. Piecgadīgo Melāniju ģimenē mīļi dēvē par astīti. Viņa vēl neiet skolā un augu dienu staigā līdzi mammai un tētim, vaktējot, kuram varētu ierausties klēpī.
Par nopelnīto piena naudu «Lingotāju» istabas pamazām tiek remontētas. Liels sasniegums ir šoziem ievilktā centrālapkure, vanna un siltais ūdens. Sarmīte visvairāk vēlētos ātrāk tikt pie kārtīgas virtuves ar pamatīgu saimes galdu, pie kura pietiktu vietas visiem. Lai pagatavotu vakariņas, šajās mājās jāmizo vairāk nekā spainis tupeņu, dienā te izdzer vismaz spaini piena un apēd kādus piecus klaipus maizes. Par produktu sagādi mammai neesot jāraizējas, jo visu pērkamo no netālā veikala atnesot bērni. Arī trauku mazgāšana notiek pēc iepriekš sastādīta saraksta un bez strīdiem.
Neliedz prieku
Gada laikā šajā ģimenē svin deviņas dzimšanas un deviņas vārdadienas, tie esot mīļākie svētki. Tad vēl Jāņi, kad jāvij ozolzaru kronis brālim, Ziemsvētki, kam zēni un meitenes atsevišķi gatavo priekšnesumus, un mammas dzimšanas diena pašā Vecgada vakarā. Ceļmalas kuplajā kastaņā iekārtas šūpoles. Nu jau pāris gadu Lieldienās, tāpat kā Jāņos, «Lingotājos» pulcējoties arī radi.
Šogad izlaidums Anitai, nākampavasar Jurim un Alisei, pēc tam gandrīz katru gadu pa abitūrijas ballei. Juris būs pirmais, kurš dosies studēt. Par to domājot, vecāki paņēmuši kredītu un nopirkuši zemi, lai, audzējot graudus, krātu bērniem studiju naudu. Jaunajam skolas gadam nepieciešamo sāk gādāt jau tagad – mamma ar meitām govis slauc trīs reizes dienā. Nopelnītais tiek sadalīts līdzīgi.
Bet reizi gadā tētis Arnis liek makā simt latu, sagaida pieturā autobusu un ar visiem bērniem brauc uz Rīgu. Aizved uz Zooloģisko dārzu un ļauj izvizināties visos trakajos karuseļos pēc kārtas. Protams, par šo naudu varētu vienai istabai ieliet grīdu, pasūtīt jaunas durvis vai kādu loga rāmi, nopirkt pāris ziemas jaku vai zābakus. Taču Arnis un Sarmīte uzskata, ka nedrīkst liegt bērniem prieku. Viņi taču ir strādājuši un to nopelnījuši.
Dzīvi neuzskata par nastu
Dzīvodama Priekulē, desmit gadu strādājot skolā un bērnudārzā, Sarmīte sākusi studēt Liepājas Pedagoģiskajā institūtā. Tikusi līdz trešajam kursam, bet mācības palikušas pusceļā. Tomēr, kad skolā jāraksta sacerējumi, bērni arvien aprunājas ar mammu. Viņa palīdz sameklēt plauktā vajadzīgo grāmatu. Arnis esot paraugs darbos un arī nedarbos. Kad tēti moka klepus, bērni viņam atgādina, ka pīpot nav labi.
Savu lēmumu – palikt mājās, strādājot ģimenes saimniecības un bērnu labā, – Sarmīte ir ilgi pārdomājusi un par izvēles pareizību nešaubās. Pēc tam, kad nejauši un traģiski pusgada vecumā nomiris viņas pirmais dēliņš, Sarmīte gluži citādi sākusi vērtēt, kas dzīvē ir svarīgākais. Bērnus viņa un Arnis neuzskata par nastu, atbalsta, uzmundrina un sargā viņus, savu lielāko bagātību. Sarmīte ir sapratusi, ka māte nav tikai fiziska dzīvības devēja. Māte ir tā, kura arvien spēj mazliet vairāk nekā citi ģimenē. Ilgāk palikt nomodā un visus mājās sagaidīt, agrāk celties un visus izvadīt. Vairāk strādāt, vairāk sāpēt, vairāk izturēt, atteikties, vairāk piedot un vairāk mīlēt.
