Baušķeniecei Katrīnai Liepai ir 18 gadu. Viņa studē Rīgas Lietišķās mākslas koledžas tekstilmākslas nodaļas 4. kursā.
Baušķeniecei Katrīnai Liepai ir 18 gadu. Viņa studē Rīgas Lietišķās mākslas koledžas tekstilmākslas nodaļas 4. kursā.
Kopš 1999. gada 23. maija Katrīna ir Rīgas Mateja baptistu draudzes locekle.
– Saki, Kate, kad tu sāki apmeklēt baznīcu!
– Apzināti tas notika 11 gadu vecumā pēc atgriešanās no kristīgās vasaras nometnes Ventspils rajona Stiklos. Nometnes laikā manī notika kāda pārmaiņa. Es apjautu sevī spēku un pārliecību, man ļoti gribējās iepazīt Dievu. Taču aizrautība drīz vien «noplaka».
Patiesībā uz baznīcu biju gājusi jau agrā bērnībā, esmu beigusi Bauskas Baptistu draudzes svētdienas skolu. Bet toreizējā motivācija atšķīrās no pašreizējās. Man šķita, ka ticēt Dievam ir pareizi, uztvēru to kā pienākumu.
Tētis, atceroties to laiku, nesen sacīja: «Mums tika dota izvēles iespēja ticēt Dievam, taču neviens to neuzspieda.» Es izvēlējos, bet tas notika nedaudz vēlāk – 1997. gada sākumā.
– Kā izpaudās tava izvēle?
– Sāku studēt Rīgā. Ar skolasbiedriem dažas reizes aizgāju uz Mateja baptistu baznīcu. Ziemassvētkos draudze Bauskā rīkoja nometni. Devos apciemot pazīstamu meiteni, un šis vakars manā dzīvē izvērtās par ļoti svarīgu. Acīmredzot jau biju atvērta ticībai.
Kopš tā laika kristietība kļuvusi par manu dzīvesveidu, nevis pienākumu. Tā ir milzīga atšķirība. Man dzīvesveids ir tāds, kādu vēlos, kāds man ļoti patīk. Sākumā šķita, ka vajadzēs sevi mazliet iegrožot, bet arī tas ir labi. Jā, es atteicos no dažām lietām un jūtos laimīga.
– Vai atklāsi, kādas bija šīs lietas?
– Vispirms – ballīšu apmeklēšana, ieskaitot skolas sarīkojumus. Agrāk tajos piedalījos, taču nejutos īsti piederīga. Tomēr svarīgāk man šķiet, ka piepeši biju atradusi īstu motivāciju kļūt labākai, laipnākai pret visiem cilvēkiem. Es domāju, ka savulaik man varēja pārmest kategoriskumu un vēlmi norobežoties.
Nepavisam nejūtos aizskarta, kad izstāžu atklāšanā vai kādā prezentācijā man jāpaceļ šampanieša glāze. Necenšos arī sevi šaustīt, ja man garšo malks laba vīna. Gluži vienkārši man izdevies visas lietas sakārtot.
– Tavas attiecības ar cilvēkiem tagad uzlabojušās?
– Noteikti. To spilgti izjūtu pēdējā laikā. Agrāk manī bija vēsums. Tas vairāk izpaudās pret nepazīstamiem cilvēkiem, bet jo īpaši – pret vīriešiem. Tagad manī nav nekādu iekšēju barjeru. Varu uzsmaidīt svešiniekam un sev par lielu prieku tādu pašu labvēlību saņemt arī no viņa.
– Tu uztver draudzi kā cilvēku kopību?
Tieši Mateja baptistu draudzē es atradu superīgus draugus, ar kuriem uzturam attiecības arī ārpus baznīcas. Galvenokārt mūs vieno kopīgas intereses – kino, māksla, dziedāšana. No 1998. gada es dziedu draudzes jauniešu korī. Mēs esam 35 puiši un meitenes, kori vada Māris Dravnieks.
– Draudzē notiek arī citas aktivitātes?
– Protams, jo tas ir brīnišķīgs vienojošs faktors. Piedalos Mateja draudzes jauniešu ikgadējās vasaras nometnes organizēšanā. Tā sāksies 13. jūlijā Vecbebros un turpināsies vairākas dienas. Kopā ar draudzeni Kristīni Kalēju mēs izstrādāsim nometnes emblēmu un iekārtosim kafejnīcu. Draudzē es varu izmantot mākslas koledžā gūtās zināšanas.
Nometnes programmā paredzēti semināri, lekcijas, sporta nodarbības, diskusijas, pārgājieni. Darbosies vairākas interešu grupas teātra un mākslas mīļotājiem, varēsim gūt pamatiemaņas Bībeles tulkošanā. Atsevišķas darba grupas vada un lekcijas lasa vairāki sabiedrībā plaši pazīstami cilvēki, kuri nav teologi. Pie mums apsolīja ierasties pazīstamā grupa «Time After Time».
Parasti nometnē var uzņemt apmēram 100 dalībnieku. Ja Bauskas jauniešiem rodas interese, labprāt gaidīšu pieteikumus (tālrunis 23666).
– Vai esi izjutusi Dieva klātbūtni savā dzīvē?
– Tas droši vien ir vislabākais. Tagad zinu, ka daudzas sarežģītas lietas nav jārisina man vienai, un šī sajūta vieš mieru. Dažus notikumus uztveru kā Dieva gribas izpausmi. Tas gan nenozīmē, ka sēžu, gaidu un neko nedaru. Pirms četriem gadiem domāju – ja nelaimēsies iestājpārbaudījumos mākslas koledžā, nekritīšu panikā. Man tiks piedāvāta kāda cita iespēja, ja reiz tā ir Dieva griba. Man šķiet, ka notikumus nevajadzētu uzskatīt par nejaušībām vai sagadīšanos. Visam pamatā ir dziļākas likumības.
– Drīkst vaicāt, kāds notikums tev saistīts ar 23. maiju?
– Mateja baznīcā mācītājs Ainars Baštiks mani kristīja. Pirmo reizi par kristībām iedomājos pirms sešiem gadiem, taču mani baidīja process. Iztēlojos, cik neomulīgi jutīšos, stāvēdama baltās drānās pašā priekšā ļaužu pārpilnā dievnamā. Šopavasar sapratu, ka spēšu pretoties šīm iedomām.
Cik neparasti, taču kristību process man šķita svinīgs, mierpilns un ļoti skaists. Ne miņas no kādreizējām fantāzijām! Baznīcā mani pārņēma prieks un pat lepnums. Ceremonijā piedalījās tuvinieki un draugi.
Es domāju, ka man izdosies kristietību neizvirzīt kā savas personības galveno pazīmi. Satiekoties ar svešiem, es ļauju, lai viņi mani iepazīst kā cilvēku, nevis kā kristieti. Ticību var apliecināt ar rīcību un darbību, nevis ar vārdiem. Es zinu, ka tā ir taisnība.
