Kopš sensenām dienām vasaras saulgriežu laiks tiek saistīts ar dažādām mistērijām. Līgo svētku tradīcijās īpaša vieta ir ierādīta maģijai un tautas dziedniecībai.
Kopš sensenām dienām vasaras saulgriežu laiks tiek saistīts ar dažādām mistērijām. Līgo svētku tradīcijās īpaša vieta ir ierādīta maģijai un tautas dziedniecībai.
Līdz pat mūsdienām tiek atzīts, ka tieši šajā laikā vāktiem ārstniecības augiem piemīt īpašs dziedinošs spēks.
Ziedo āzi un vistas
Par latviešu pagāniskajām tradīcijām saglabājušies visai plaši apraksti kopš 16. gadsimta. Jezuīta Pētera Kulēzija vēstulē, kas rakstīta 1599. gadā, pieminētas Rēzeknes apkārtnes latviešu paražas – viņi pielūdzot kokus, ziedojot zibenim, ko saucot par Pērkonu. Jāņos ziedojot Pērkonam un Lielajam Dievam āzi, melnu gaili un vistu, kā arī vairākus traukus dzēriena, ko saucot par alu. Priesteris veicot noteiktus ziedošanas rituālus, pēc tam ēdamo sadalot klātesošajiem, bet kaulus un traukus turpat pie svētā koka sadedzinot.
Otrreiz pie šiem kokiem ziedojot rudenī, bet citos laikos svētajiem kokiem nedrīkst ne tuvoties, jo tas skaitījies “vislielākais noziegums, kas tiks atriebts ar nāvi tajā pašā gadā, lai tas būtu cilvēks vai arī kas cits bijis. Tāpēc arī šie koki ir vai nu kalnu augstienē, vai arī purvu ieslēgtā vietā, lai pieeja būtu grūtāka. Nevienai sievietei neļauj piedalīties šajos svētkos, pat ne klāt būt. Viņām, mājās palikušām, tajā pat laikā ir laiks nodoties citiem bezdievīgiem ritiem, lai pielūgtu Dievu māti, proti, šādi: piepilda trauku ar alu, ap to apkārt iededz vaska sveces, atnes dzīvu vistu, tās galvu iemērc alū, un beidzot katra, paķērusi iegarenus maizes gabalus, līdzīgi nūjiņām ugunī sagrauzdētus, vistas galvu tik ilgi sit, kamēr tā nobeidzas un ir viņām mielastam, kaut mazu gabaliņu katrai izdalot.”
Lai gan mūsdienās daudzi aktīvisti cenšas atdzīvināt senās Jāņu tradīcijas, tomēr iepriekš aprakstīto īstenot es neieteiktu, jo par to draud kriminālatbildība. Tad jau labāk veikt citu rituālu – liepas zaru iemērkt alus traukā un apslacīt visus mājas kaktus, bet alus pārpalikumus ieliet pavardā (to es neieteiktu attiecināt uz elektrisko vai mikroviļņu krāsni).
Grib pielabināt Pērkonu
1729. gadā publicēts plašs Kuldīgas ārsta Veiganda apraksts par latviešu tradīcijām. Viņš piemin Pērkonu kā pozitīvo Dievu, kura ienaidnieks un ļaunākais dievs ir Jods. Pērkona negaiss esot abu sastapšanās, kad Pērkons Jodu vajājot. Pērkons sperot tikai tajos kokos vai mājās, kur Jods mēģinot paslēpties. Savu māju var pasargāt no Joda (un reizē arī no Pērkona dusmām), ja mājas priekšā noliek apgāztu katlu vai kādu citu trauku.
Kādā 1594. gada jezuītu ziņojumā no Rīgas teikts, ka ilgstoša sausuma laikā latvieši biezos mežos uz pakalna pielūdz Pērkonu un ziedo tam melnu teļu, melnu kazlēnu vai melnu gaili. Pēc upurdzīvnieku nokaušanas sanākušie ļaudis ēd un dzer, piesauc Pērkonu, vispirms ielej viņam trauku alus, tad to trīsreiz nes apkārt ugunskuram un beigās alu ielej ugunī, lūgdami Pērkonu, lai tas dotu lietu.
1725. gadā publicēts kāds cits apraksts: “Kad liela vētra cēlās un pērkons rībēja, tad ņēma tie vienu gabalu speķa uz saviem kamiešiem un nesa to apkārt ar šādiem vārdiem: “Mīļais Pērkon, nedari man nekādu skādi uz mana lauka, tad es tev došu šo speķa gabalu!” Bet, kad vētra pārgāja un pērkons norima, tad tie paši apēda to speķi.”
***
Daži latviešu ticējumi
– Pērkons sper tikai tur, kur kāds ļauns gars paslēpies.
– Nesaki negaisa laikā: “Velns”, jo tad mājā iespers.
– Pērkona laikā neskrien, jo tad var nelabajam uzskriet, kurš tādās reizēs pieņem gan cūkas, gan suņa veidu un, tādā vīzē nepazīts, mēģina cilvēkiem pieglausties.
– Pērkons sper suņus un kaķus, tādēļ pērkona laikā viņi jādzen no istabas laukā.
– Pērkona laikā nevar zem koka stāvēt, jo velni glābjas zem kokiem. Kad Pērkons sper velnus, var aizķert arī cilvēkus.
– Pērkona laikā sievietes nedrīkst sacelt (uzspraust) lindrakus, jo tad velns, no zibens bēgdams, paslēpjas lindrakos un, velnu sperot, zibens var nospert cilvēku.
– Pērkona laikā vīrietis nedrīkst staigāt uzlocītām biksēm, vaļā drēbēm, jo tad drēbju vīlēs velns slēpjas.
– Ūdens dibenā Pērkona lode velnu nevarot aizsniegt, tādēļ velni labprāt ezeros un atvaros slēpjoties, kad taisoties uznākt pērkona lietus.
– Ja mākoņos dažādas figūras – tas uz pērkonu.
– Ja melni mākoņi – būs stiprs pērkons, bet bez ugunsgrēkiem.
