Kurš gan šodien atzīsies, ka viņa sapņu auto ir VAZ markas braucamais?! Tomēr valstī reģistrēto vieglo automobiļu statistikas dati liecina, ka Latvijā joprojām līdera pozīcijas ieņem Krievijā ražotie žiguļi un ņivas.
Kurš gan šodien atzīsies, ka viņa sapņu auto ir VAZ markas braucamais?! Tomēr valstī reģistrēto vieglo automobiļu statistikas dati liecina, ka Latvijā joprojām līdera pozīcijas ieņem Krievijā ražotie žiguļi un ņivas. Arī pa mūsu rajona ceļiem līdzās citām ārzemju mašīnām droši ripo veci un jauni šīs markas braucamie.
SIA «Turdus» kaltes operators, galdnieks Ēriks Linde no Vecumniekiem vēl arvien atceras, kā 1979. gadā kopā ar sievu braukuši pēc ilgi gaidītā žigulīša.
Baltā zaporožeca baltais pēctecis
«Četrus gadus rajona Izglītības nodaļas rindā abi ar Aiju (Aija Linde, skolotāja, Ērika sieva – Ž. Z.) pacietīgi gaidījām savu kārtu automobiļa iegādei. Tas bija 17. jūlijs, kad kļuvām par jauna auto īpašniekiem. Līdz tam mums kalpoja motorollers, java un lietots, balts zaporožecs,» stāsta Ē. Linde. «Ļoti vēlējos sarkanu mašīnu, taču, kad pienāca mūsu kārta izvēlēties, bija palicis tikai zils un balts žigulītis. Ņēmām balto! Turklāt pie iekrātajiem sešiem tūkstošiem rubļu vēl vienu tūkstoti vajadzēja pielikt, jo togad no 1. jūlija žiguļi kļuva dārgāki…»
«Viņš jau par mašīnu rūpējas vairāk nekā par sievu!» smejas Aija Linde, labprāt iesaistoties sarunā par ģimenes braucamo. Dubļu laikā Ēriks auto garāžā vienmēr iebrauc nomazgātu. Turklāt viņš zina, ka garāžai jābūt sausai, ar labu ventilāciju, bez logiem, lai saule nekaitētu mašīnas krāsai un salona apdares materiāliem. Ziemā ar automobili neviens nebrauc, jo žigulītim nav šim gadalaikam atbilstošu «apavu», taču citādi, ja vien rastos nepieciešamība, varētu droši sēsties mašīnā un stūrēt, kur vajag.
Speciālisti neskopojas ar komplimentiem
Ēriks Linde savu auto citu vidū ar aizsietām acīm pazītu pēc skaņas. «Ir ļoti svarīgi prast saklausīt, kā elpo mašīna,» viņš saka. «Es zinu visus tās stiķus un niķus. Esmu mēģinājis braukt arī ar moskviču, ar opeli, taču man paša auto liekas vislabākais. Nekādu lielu vainu arī mašīnai pa šiem gadiem nav bijis, tikai sīki remonti. Kad mašīna bija jauna, tad problēmu vispār nezināju – lej tikai benzīnu un brauc! Laikam tāpēc, ka manu auto rotā kvalitātes zīme!»
Pirms vairākiem gadiem, kad 1979. gada izlaiduma VAZ-21011 Ēriks Linde rādījis kārtējā automobiļu tehniskajā apskatē, vīri, kas meklē auto vainas, apsveikuši žigulīti pilngadības svētkos. «Katru gadu manam automobilim tiek veltīts kāds kompliments!» ar lepnumu stāsta Ē. Linde.
Vīra «otrā sieva»
Ģimene ar automobili apceļojusi Lietuvu un Igauniju. Tagad gan žigulītis kalpo tikai, lai dotos uz dārzu, pie ārstiem un reizi gadā pie radiem uz Liepāju.
Aija un Ēriks Lindes deviņas reizes bijuši vedēji jaunlaulātajiem, septiņas reizes «līgavas kārtā» posta arī mašīna, ar ko vests jaunais pāris. «Tāpēc laikam auto ir labi saglabājies, ka tik daudz reižu tērpts kāzu rotā! Mēs savu mašīnu visādi saucam – par līgaviņu, par Ērika otro sievu,» smejas Aija.
Ēriks neesot ātruma mīļotājs. Viņš žiguli stūrē, ievērojot atļauto braukšanas ātrumu. Daudzi autovadītāji ar lepniem braucamajiem paskrienot garām kā stāvošam. «Es to nepārdzīvoju. Turos maliņā, jo apzinos, ka manam automobilim nav tik lielu dinamisko iespēju, kā jaunās paaudzes transporta līdzekļiem,» saka Ēriks.
Aija un Ēriks Lindes par jaunu auto nesapņo. «Savējo nebrāķēju. Ja zinātu, ka ir kāds labāks par manu žiguli…» aizdomājas Ēriks.
