Atkal mūsējais – pasaules čempions! Drīz sāksim pierast. Atkal tas ir kāds no visvairāk kritizētajiem un vismazāk atbalstītajiem.
Atkal mūsējais – pasaules čempions! Drīz sāksim pierast. Atkal tas ir kāds no visvairāk kritizētajiem un vismazāk atbalstītajiem. Šķiet, tā ir kāda sazvērestība pret valdību. Atkal neparedzēti izdevumi. Un tas ir laikā, kad līdzekļi tik ļoti nepieciešami apvērsumu izpētei Indonēzijā. Kad redzēju sportista asaras, man arī gribējās raudāt – ne aiz prieka, aiz skumjām.
Vai tiešām tikai tad, kad cilvēks atdevis visus spēkus cīņā ne tik daudz ar citu valstu konkurentiem sportā, cik ar savas valsts amatpersonām un, par spīti visam, uzvarējis, viņam sit uz pleca un saka «malacis»! Mūsu valstī raksturīgi, ka viss notiek par spīti, nevis pateicoties. Par spīti tam, ka nav kārtības izglītības sistēmā, skolotāji turpina izglītošanas darbu un skolēni ieņem augstas vietas mācību priekšmetu olimpiādēs. Par spīti tam, ka nav kārtības veselības aprūpes sistēmā, ārsti mēģina pildīt Hipokrāta zvērestu. Par spīti tam, ka nav normālu treniņu apstākļu un netiek piešķirti līdzekļi, mūsu sportisti uzvar pasaules mērogā. Skaidrs, ka tas tiek darīts ne jau to labā, kuri sēž augstajos krēslos un sūdzas, ka viņiem nav valstī augstākā alga. Tas tiek darīts to labā, kam arī parasts krēsls ir vērtība. Par to viņiem paldies!
Par spīti visam iepriekš minētajam, valdība turpina pētīt apvērsumus Indonēzijā. Kāda jēga tērēt laiku izglītības sakārtošanai, ja bērni tāpat katru gadu iet skolā? Kāda jēga tērēt naudu sportam, ja arī bez tās varam uzvarēt? Mūsu valstī darbojas absolūti ģeniāla likumsakarība – kurai jomai mazāk līdzekļu atvēlēts, tajā lielāki sasniegumi. Ja nedod naudu un traucē strādāt, ir jēga censties un pierādīt, ka kaut ko spēj. Taču, ja neviens netraucē un naudas ir pietiekami, nav vajadzības strādāt.
M. K.
